Man, tāpat kā meitai, negribas būt vienai

Kā pareizi stāsta My First Year Too, paralēli meitas pirmajam dzīves gadam šis ir arī mans pirmais gads kā mammai, un pagājušajā nedēļā mēs svinējām sešus mēnešus.

Es jūtos ļoti piemērota jaunajai lomai, un pārsvarā viss notiek plūstoši un dabiski, it kā pats no sevis. Mēs staigājam un guļam kopā – meitai nepatīk rati vai gultiņa, toties man patīk ergosoma un viņas siltums man blakus. Zīdīšana mums problēmas nesagādā, un mans ķermenis pusgada laikā ir pats sevi atkal atradis bez jebkādām diētām vai īpašas sportošanas.

“Ja tev neiet grūti, tev iet viegli, vai ne?” Un tomēr. Kaut kas, ko negaidīju, neiedomājos, nesagatavojos – vientulība.

Lai arī mīļais vīrs audzina meitu vienā solī ar mani, ir uzņēmies visu ēst gatavošanu un mājas kopšanu, pie tam strādā no mājām – astoņas stundas dienā piecas dienas nedēļā mēs ar mazuli tomēr esam (div)vientulībā.

Pieliekam klāt vēl vīra rīta skrējienus, pastaigas ar suni, kā arī veikala apmeklējumus, kur pandēmijas dēļ nepievienojamies, un vismaz 50% no manām nomoda stundām nedēļā pavadu ar meitu viena. Darba dienās – 60%. Atlikušo laiku pavadām visi kopā.

Neskaitu stundas, lai sūdzētos, bet lai paskaidrotu. Kādas mammas pirmā gada aprakstā lasīju salīdzinājumu ar mūka dzīvi. Man tas šķiet ļoti precīzi. Aicinājums, sazemētība, kalpošana, sevis atlikšana un, jā, vientulība. Iespēju robežās sarakstos vai pat satiekos ar draugiem, citām mammām, runāju ar vīru. Bet ir tik daudz mirkļu, kur nevienu nevar paņemt līdzi. Neesmu pieradusi tik daudz būt viena ar savām domām.

Negribu laiku sev vai laiku bez meitas – bezgalīgi mīlu savu rausīti, bez viņas man būtu tikai vientulīgāk -, bet man pietrūkst kāda kolēģa manā jaunajā darbiņā. Man, tāpat kā meitai, negribas būt vienai. 🖤

Gaidu vīra atvaļinājumu, vēdinu galvu un trenēju apzinātību. Nav brīnums, ka jaunās māmiņas izdomā visādas biznesa idejas. Uhh, cik domām telpas ieskrieties!