Grāmata kā saruna

Nu jau pirms laba laika man bija iespēja kādā vietējā bibliotēkā parunāt ar cilvēkiem ārpus mana ierastā “burbuļa” – iepazīstināt viņus ar to, ko es daru, un pastāstīt, kā radās grāmatu klubs MUMS.

Stāstīju par to, kā iepazinu vientulību, kļūstot par mammu pandēmijas laikā – bez citiem tuviem draugiem, kas kopā ar mani ienāktu šajā jaunajā pasaulē. Tieši tad es izlēmu sākt dalīties ar piedzīvoto Instagram. Man patīk radīt saturu, tomēr jau no paša sākuma zināju, ka mans mērķis šeit nav ražot reklāmas, lai ar to nopelnītu. Es gribēju būvēt kopienu. 🤍

Bet ap ko?

Atlika vien atskatīties pagātnē – laikā, kad kā pusaudze veidoju interneta forumus, kuros kopā ar vienaudžiem lasīju un rakstīju stāstus. Arī toreiz mēs lauzām vientulību. Un tā es izlēmu, ka manā dzīvē atgriezīsies grāmatas.

Bibliotēkas tikšanās reizē stāstīju arī par metodēm, ko izmantojam mūsu grāmatu klubā – kā meklējam citātus, ieejam tekstā, runājam par varoņiem un caur to reizēm pavisam nemanāmi pietuvojamies arī sev.

Pēc šīs sarunas manī palika daudz pārdomu – par paaudzēm, atklātību, sāpju nolikšanu malā un to, kā grāmata reizēm palīdz sākt sarunu, kuru citādi būtu grūti iesākt.

Grāmata kā kompanjons un telpa sarunai

Lasot grāmatu, tu satiec ne tikai varoņus, bet arī sevi. Un reizēm šī saruna lauž vientulību vairāk, nekā reāli spēj jebkas cits. Jo grāmata tiek garām ikdienas skrējienam un uzbūvētajām barjerām, kas mūs sargā. Ne visi lasa šādi, un ne visi ir tam gatavi, bet tieši to mēs darām grāmatu klubā MUMS.

Un tāpēc man bija interesanti par šo runāt ārpus mana ierastā “burbuļa”, tai skaitā ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, nekā esmu pieradusi ap sevi redzēt.

Runājām par grāmatu kā kompanjonu. Ne tikai kontaktā ar sevi, bet arī savedot cilvēkus kopā, dodot iespēju runāt par tēmām, kuras viņi, iespējams, citādi nekad nepaceltu.

Spēks aizvērt ciet

Tomēr bija redzams, ka šāda atklātība un skaļa pašrefleksija ne visiem ir ērta. Īpaši paaudzei pirms manas, kurā to mēdz uztvert kā vājumu.

Sarunas laikā kafijas pauzē izskanēja, ka padomju laiku paaudze ir “stiprāka” par šī brīža – jo spēj nolikt sāpes malā un aizvērt to lādi ciet. Savā ziņā piekrītu: apstākļos, kuros nav iespēju risināt, izsāpēt un sajust, šāda spēja ir spēks.

Bet reizēm šī spēka otra puse ir tā, ka lāde paliek cieši ciet tik ilgi, ka tad, kad tā beidzot tiek atvērta, emocijas izlaužas pārāk spēcīgi un ir gandrīz neizturamas. Arī sievietei, kas tobrīd ar mani runāja par padomju paaudzes stiprumu, tobrīd acīs bija asaras.

Spēks palikt kontaktā

Līdzīga ir pieredze, kas man pašai ir pazīstama psihoterapijas procesā – pašā sākumā cilvēks var justies sliktāk, jo pirmo reizi ir kontaktā ar sajūtām, kuras ilgi bijušas noslēgtas. Tomēr, turpinot šo ceļu, kļūst vieglāk un labāk.

Protams, ne vienmēr to ir iespējams izdarīt paša spēkiem – dažkārt nepieciešams kāds, kas vada šo procesu. Un visdrošāk to darīt ir kopā ar profesionāli – psihoterapijas kabinetā.

Un tāpēc tikpat stipra, manuprāt, ir paaudze, kura spēj uzklausīt jebkuru emociju – savu, citu vai grāmatas varoņu – un to izturēt.

Dažreiz pietiek atnākt uz sarunu

Galu galā es jutu, ka klausītāji mana kluba metodes bija ieinteresēti pamēģināt arī tad, ja viņi par tām nebija tik kaislīgi kā es. Atziņa, ko no tā ieguvu pati, bija – reizēm nemaz nav vajadzīgs zināt, kā darbojas konkrēta metodika un kādi ir tās ieguvumi.

Mana grāmatu kluba biedriem nav jādomā, vai viņi nodarbojas ar pašrefleksiju vai lauž sevī vientulību. Viņiem pat nav obligāti jādalās ar savām personīgajām pieredzēm. Izņemot to vienkāršo jautājumu, ko es vienmēr uzdodu mazajās grupās tikšanās noslēgumā: “Kā tev klājas?”
Katrs var dalīties tik, cik jūtas ērti. Bet šo jautājumu es nekad neizlaižu. Un tas nav sarežģīts!

Dažreiz tiešām pietiek tikai ar to, ka cilvēks atnāk uz sarunu.

Mēs varam nerunāt par sevi, bet, piemēram, par kādu tēlu, par to, ko viņš piedzīvo, kāpēc dara tieši tā. Un dažkārt kāds, pats to neapzinoties, atrod tajā arī sevi un dodas mājās ar sajūtu, ka ir mazliet sakārtojies.
Tas ir kopābūšanas un grāmatu spēks. Tā ir kopiena, ko gribu būvēt.

Laipni lūgti!