Ēlinas Kullhēdas grāmata Eiforija

Ja vakar stāstīju jums par citātu vākšanas praksi un teicu, ka grāmatās savāktie citāti bieži ir ļoti personīgi – reizēm tā ir pat tāda kā lasītāja dienasgrāmata – tad šodien padalīšos ar grāmatu, kurā tas izpaužas ārkārtīgi spilgti.

Ēlinas Kullhēdas “Eiforiju” Jolantas Pētersones tulkojumā lasīju 2024. gadā, bet pat tagad, atverot vaļā grāmatu un ieraugot visu, ko esmu pasvītrojusi un kādas piezīmes atstājusi, mazliet sažņaudzas sirds un aizsitas elpa.

Melnrakstos stāv iesākta grāmatas atsauksme:

“Šī grāmata ir par slazdiem, kuros iekrīt sieviete, rakstniece, divi zem divi mamma – Silvija Plāta. Pieredze, kas man šķiet tik tuva un pazīstama.

Stāsts ir faktos balstīts, bet iedomāts, un arī pati autore tajā jūtami ielikusi savas pieredzes – jo emocionālā līmenī tas viss lasās tik dzīvi un īsti.

Ielasīties bija smagi, viss sākums bija viena vienīga trauksme. Silvija dzemdē un audzina divus ļoti mazus bērnus, bet grib vēl vairāk – skaistu dārzu, uzrakstītu grāmatu, un nemitīgi no vīra sagaida to, ko neprasa.

Gaidas, nenosauktas vārdā, un nemitīga vilšanās. Man gribas novērsties kaunā, ka viņai tik daudz vajag no citiem, bet ne pašai no sevis – jo tas viņu izglābtu.

Tas nav tik ļoti par to, ka es jūtos kā viņa – es vienkārši skaidri redzu tos slazdus, kuros es VARĒTU iekrist, bet kuriem laipoju apkārt teju katru dienu. Cik daudz spēka es tērēju, lai apietu tās inerces – dabiskas, vilinošas, saprotamas.

Tas ir tas, kas sit pa iekšām. Lasīt visus tos slazdus, vienu pēc otra, un redzēt, kā viņa visos pēc kārtas iekrīt.”

Es parasti nerakstu grāmatu atsauksmes, bet varbūt varētu sākt, ja drīkstu šādi.

★★★★★ 5/5

Mana mazā lasītāja dienasgrāmata “Eiforijas” citātos:

• “Laiks, es gribu, lai tu man piedotu.”
• “(..) atteicu, tūlīt nožēlodama, ka esmu tik gari un detalizēti atbildējusi uz patiesībā vienkāršu jautājumu.”
• “Cilvēki dienu no dienas nodarbojās ar lietām, kas ir krietni sarežģītākas, un viss, ko darīju es, bija, pirmkārt, būt stāvoklī un, otrkārt, aizbraukt ar riteni līdz centram pēc sūtījuma, un pat ar to es netiku galā, neatstājot kaut kāda veida nospiedumu pasaulē.
• Vai man to vajag? Vai man patiešām to vajag? Vai man vajag būt dzīvajam cirkam? Vai man vajag būt sirdij?”
• “Kāpēc biju pamodusies ar pelēkajām debesīm galvā?”
• “Dažreiz tieši tas šķita lieliski saistībā ar būšanu stāvoklī – tevi vairs neredz tādu, kādu redzēja agrāk, tu vari kļūt par kādu citu.”
• “Pastaiga padarīja mani šausmīgi nervozu par to, ka izšķiežu laiku, nebūdama produktīva.”
• “Es ne vienmēr spēju palikt pie smaida un piedāvāt tikai to, man kā apsēstai bija jāseko smaidam tā dziļākajos, tālākajos nostūros… līdz tumsai.”
• “Ja vien viņš vienmēr nebūtu ceļā prom no manis!”
• “Es arī gribēju, tāpat kā Teds, uzkāpt bēniņos un būt svarīga, bet zināju, ka kādam jāguļ šeit un jābūt bezgalīgam sava bērna priekšā.”
• “Visas ikdienas rūpes, ko dzīve man uzspieda, kā viss izskatījās un bija, un atbalsojās manī – ak dievs, ja es nevarētu to aprakstīt un pārvērst par cieņu un jēgu citiem, mana dzīve būtu galā.”
• “Man bija jāiet ārā un jāiekļaujas viņa dzīves definīcijā.”
• “Kas to būtu domājis? Silvija, divu bērnu mamma trīsdesmit gadu vecumā.”
• “Tā ir tik trausla, šī būšana rakstniekam. Es nespēju panest pat uzdotu jautājumu.”
• “Būtu jāaizliedz atstāt Silviju Plātu vienatnē ar viņu pašu.”
• “Es gribēju apvemt viņu ar grūtniecību, lai viņš tiek galā ar visu, kas no tās atlicis.”
• “Kāpēc pret mani vientulība bija nežēlīgāka nekā pret jebkuru citu?”
• “Biju gana izglītota, lai varētu sākt pielietot teorijas dzīvē un aizmirst, no kurienes esmu tās ņēmusi; mazliet nodevīgi, iespējams, bija noticēt, ka tās radušās manis pašas prātā.”
• “Mans ķermenis, kas bija liela degoša māja, kurā man bija jāpaliek.”
• “Tas bija mans liktenis, februāris.”
• “Es gribētu atrast veidu, kā Tedam pateikt, ka mana vientulība ir sāpīga.”
• “Lai no kāda leņķa es skatītos spogulī, nevarēju atrast to leņķi, kas no tiesas parādītu, kas esmu.”
• “Mani apņēma mazuļa spēks, viņa svars, kas izspieda raizes no mana klēpja.”
• “Naktī es varēju gulēt un elpot, un būt attiecībās ar pasauli bez vajadzības mijiedarboties ar to, bez draudu klātbūtnes.”
• “Teds sniedzās pēc manas rokas, bet man nebija, ko viņam dot.”
• “Mana slimība parādījās, kad es nevarēju izkārtot realitāti un piešķirt tai vārdu veidolu.”
• “Kaut tas būtu pa īstam. Kaut mani vēstulēs rakstītie vārdi būtu patiesi. (..) Kaut es būtu cita – būtu gaisma.”