Perfekti apslēptā depresija
Šī grāmata man pati ielēca rokās, kad to ieraudzīju grāmatnīcā pirms gada. Lai vai kuru lappusi atšķīru, pēkšņi jutos saprasta. Lēnām urbos tai cauri, pildīju uzdevumus.
Es neplānoju kļūt par vienu no tiem stāstiem, kur par cilvēku saka: “Nekad nebūtu nojautis, ka viņa ar kaut ko cīnījās” un “no ārpuses taču viss izskatījās tik perfekti”. Es par saviem izaicinājumiem runāju skaļi.
Tomēr tas mani no tiem pilnībā neglābj – arī šis ieraksts pie manis ir nosēdējis gadu, jo baidījos, ka citi atklās, ka neesmu perfekta depresijas paciente, jo man nav diagnozes un līdz šim ar visu esmu tikusi galā, un tad mana pieredze neskaitīsies īsta. Ironiski, es zinu.
Pēdējā nopietnā depresijas epizode mani piemeklēja 2024. gada pavasarī. Ceru, ka kādreiz teikšu, ka tā patiešām bija pēdējā.
Mana pieredze
Lēmumu, ka to, kas ar mani notiek, saukšu par depresiju, es pieņēmu pati – man nav diagnozes. Lai gan esmu pavadījusi terapijā vairākus gadus, dziļi un efektīvi risinājusi daudzas savas traumas un samazinājusi to simptomus, es no šī procesa prom aizgāju tomēr jūtoties līdz galam nesaprasta.
Kad stāstīju terapeitēm par miglu galvā, par enerģijas un entuziasma trūkumu, apetītes zudumu, svara krišanos, emocionālo ēšanu, grūtībām aizmigt, fiziskām trauksmes izpausmēm, reizēm arī pašnāvnieciskām domām, viņas mani uzklausīja un deva praktiskus ieteikumus katrai no šīm individuālajām problēmām.
Mani sūtīja nodot asinsanalīzes – pārbaudīt, vai man nav Laima slimība vai kāds deficīts. Vēl ieteica meditēt, iet pastaigās, izgulēties, veselīgi ēst. Tās visas, protams, ir ļoti palīdzošas un noderīgas lietas. Bet man bija sajūta, ka mani neredz.
Intelektuāli es miglai redzēju cauri pavisam skaidri, spēju pastāstīt, kas ar mani notiek, kas man būtu vajadzīgs. Es tiku galā ar savu ikdienu, kontrolēju savas emocijas – tas ir, neizplūdu asarās bez brīdinājuma, apslāpēju arī dusmas, glābos apātijā, kad citādi nevarēju. Sasniedzu ļoti daudz gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē.
Bet man reizēm tīri fiziski bija sajūta, ka nedēļām ilgi nevaru aizsniegties līdz realitātei, un tikai tad, kad depresijas vāks ir nocelts, atceros, kā tas bija – dzīvot bez miglas.
Kad beidzot biju apņēmusies tomēr tikt pie diagnozes, vietējais mentālās veselības centrs necēla klausuli un es aizgāju pie viņiem ar kājām, stumjot ratos savu viengadnieci. Reģistratūrā lūdzu pierakstu pie psihiatra ar aizdomām par depresiju, un man atteica, jo viņiem esot liela slodze un pieņemot tikai akūtākus gadījumus. Sapakoju atpakaļ ratos savu raudošo bērnu un stūmos mājās. Arī toreiz aiz šoka īsti neraudāju.
“Man taču viss ir kārtībā.”
Nē, nu es tieku galā. Es neslēpjos, es risinu. Bet mentālās veselības testos laiku pa laikam parādās visaugstākie cipari, un arī šajā grāmatā aizpildītais tests norāda uz to laukakmeni, ko velku sev visur līdzi.
Pēdējā nopietnā depresijas epizode mani piemeklēja 2024. gada pavasarī, kad notika saruna reģistratūrā, ko aprakstīju. Ceru, ka kādreiz teikšu, ka tā patiešām bija pēdējā epizode.
Manī nav kaut kāda pussabrukuša iekšējā cietokšņa, ko atklāt. Es visu regulāri izlieku saulē. Lietas strādā, un strādā labi, un tad atkal dažreiz nē. Viens neizslēdz otru – es esmu gan cilvēks, kas brīžiem cīnās ar depresiju, gan cilvēks, kas labi tiek ar visu galā. Saņemt palīdzību šādā kombinācijā nav viegli. Labi, ka ir šādas grāmatas.
Paldies Centrs Līna. Grāmatu tulkojusi Ilze Lasmane.