Māras dzemdību stāsts

Kļūt par mammu man nozīmēja satikties ar sevi. Pirms gada aprakstīju šo notikumu, noslēpjot šo lapu no publiskām acīm, bet sūtot saviem draugiem izlasīšanai – jo man ļoti gribējās, lai viņi ir klātesoši šajā ceļojumā. Lai arī viņi satiek to mani, kuru todien atklāju.

Šodien es savu dzemdību stāstu padaru publisku arī citiem lasītājiem, jo domāju, ka tas var noderēt arī jums. Jo tas ir tikai sākums. Man vēl ir daudz, ko stāstīt.

Lote

Māra | 2021. gada 27. aprīlis, 5:45 | 3,4kg | 53cm
39 nedēļas un viena diena

Dzimusi reizē ar saullēktu, manu un Riharda attiecību sešu gadu jubilejā. Mūsu abu pirmā grūtniecība un dzemdības.

18.-23. aprīlis

Aptuveni nedēļu pirms dzemdībām (grūtniecības 38. nedēļā) pēkšņi uzrodas ļoti liela priekšnojautu un gatavības sajūta. Ik pa laikam uznāk pa kādai kontrakcijai – līdzīgas sāpes, kādas piedzīvoju mēnešreižu laikā. Svētdien pēkšņā iedvesmas uzplūdā apsēžos un ar roku sarakstu dzemdību afirmācijas.

“Es ticu savam ķermenim. Mans ķermenis un bērniņš zina, kas jādara. Man ir viss spēks, kas man ir vajadzīgs. Es varu. Es to izdarīšu, jo jau to daru. Tas neilgs mūžīgi. Bērniņi vienmēr ierodas. Manas kontrakcijas nevar būt spēcīgākas par mani – tās ir daļa no manis. Sāpes ir spēks un progress. Tās nes mani tuvāk bērniņam. Es esmu gatava viņu satikt. Man ir laiks un atbalsts ar visu tikt galā.”

Pirmdiena ir skaista un saulaina, un es jūtos vēl jo gatavāka. Nedēļas nogalē apakšbiksēs pastiprināti krājās mitrums, tāpēc drošības pēc aizrakstu gan savai ginekoloģei, gan līguma vecmātei. Domāju, varbūt augļūdeņi tek. Ginekoloģe iesaka doties uz uzņemšanu, bet es izlemju to mazliet atlikt un aizbraukt līdz Mežaparkam pastaigāties. Ļoti gribas pasēdēt pie ūdens. Pie Ķīšezera noķeru to sajūtu, ko gaidīju visu grūtniecības laiku. Jūtos liela, lēna un vienota ar dabu. Baudu sauli un gaidu ziņas no vecmātes, vai arī viņa uzskata, ka vajag atrādīties. Esmu jau mājās, kad saņemu ziņu – brauc. Salieku savas drēbes dzemdību somā, lai vajadzības gadījumā viss būtu gatavs, un nedaudz satraukta ar braucu uz Dzemdību namu.

Pārbaudē neatrod nekādus dzemdību priekstvēstnešus, tikai iekaisumu, ko steidzu izārstēt – mana ginekoloģe man iedod bezrecepšu svecītes. Dzemdību namā mērot Māras sirdsdarbību – tā sauktos tonīšus – Māra aktīvi spārdās pretī, bliež taisni pa mērītājiem, kurus vecmāte man liek pieturēt ar roku. Smejos, ka sanāca pirmais kautiņš ar meitu. Lēnā garā soļoju mājup. Todien ar kājām noieti astoņi kilometri.

Atlikušo nedēļu laiks sabojājas, maģiskā gatavības sajūta pazūd, sāp locītavas, mugura, iestājas apnikums par lielo, neērto vēderu. Lielāko daļu laika pavadu gultā. Vakaros nāk retas un vājas kontrakcijas. Naktīs no krūtīm plūst piens. Grūti gulēt, daudz laika pavadu vannā.

24.-25. aprīlis, sestdiena un svētdiena

Naktī no piektdienas uz sestdienu sapņoju par kontrakcijām, mostos ar diezgan varenu sāpi. Noiet kaut kāds slapjums – gļotu korķa daļa. Kontrakcijas nāk reizi pusstundā, stundā. Viegls nelabums. Rihards patīkami satraukts par Māras tuvošanos, bet es vēl jūtos ļoti piesardzīga. Nodzīvojamies līdz trijiem, kontrakcijas apstājas, uzrodas mazliet gaišu asiņu. Aizrakstu vecmātei un viņa saka, ka tas ir okei. Internetā latviski par asinīm ir maz informācijas, pārsvarā saka, ka, ja ir tik spilgtas, kā man, tad jābrauc atrādīties. Avotos angļu valodā tās tiek uztvertas daudz mierīgāk. Izlemju paļauties uz savu vecmāti un angļu avotiem. Ar vīru izejam pastaigāties, vakarā piedzīvoju to, ko angļu lapās apraksta ar “lightning crotch” – bērns mēģina iekārtoties zemāk dzemdē, un laiku pa laikam “uzsit” pa kādu nervu. Aizmiegu vannā.

Svētdien kontrakciju vairs īsti nav, bet visas dienas garumā nāk gaišas asinis – noteikti ne kā stīgas vai kaut kas rozi balts, konkrēti asinis -, kas dara ļoti neomolīgu, lai arī ar to cīnos. Ir nelabums, bet cenšos visu laiku atvairīt savas un citu ekspektācijas par to, kad dzemdēšu. Neko nevar paredzēt. Varbūt tuvākajās dienās, varbūt pēc nedēļas. Šobrīd nevar pateikt. Rihards aiziet uztaisīt Covid-19 testu. Pārsvarā dzīvojos pa gultu.

26. aprīlis, pirmdiena

4:30 Rīts sākas puspiecos, jo pamostos no savas vaidēšanas. Ieeju vannā, bet sāpes neatkāpjas, kontrakcijas paliek arvien biežākas. No sākuma pusstundas starpība, pusotru stundu vēlāk jau desmit minūšu. Pats sāpju līmenis ir ļoti paciešams – nekas trakāks par to, kā mēdzu justies mēnešreižu laikā, un tās man ir diezgan nepatīkamas.

6:30 Netīšām uzmodinu Rihardu, kas aiziet skriet. Es paēdu brokastis un gribu pieturēties pie sava dienas plāna par spīti kontrakcijām – nodot analīzes un nopirkt Mārai vēl divas cepurītes. Rihis negrib, lai es kaut kur eju, bet es sarunāju, ka mani pavadīs draudzene. Gribas arī pastaigāties svaigā gaisā. Izlemju iet nevis uz Gulbja laboratoriju, bet pie savas ginekoloģes, kas nav tik tālu no mājām.

08:30 Pusdeviņos aizrakstu vecmātei, kā man iet. Viņa saka, ka izskatās tikai pēc priekstvēstnešiem (es gan tobrīd līdz galam nesaprotu, ko viņa ar to domā). Man pakaļ atnāk Ofēlija un mēs ar visām kontrakcijām čāpojam līdz manai ginekoloģei. Tur māsiņa ne tikai paņem man analīzes, bet arī ielīmē mātes pasē asins grupas dokumentu, kas tur iztrūka, un sakārto citus sīkumus. Pa ceļam mājās ieejam Lāčukā un nopērkam vienīgās divas cepurītes visā veikalā. Pirms katras kontrakcijas līdzīgas priekšnojautu sajūtas kā pirms škaudīšanas vai orgasma. Kopā dienas pirmajā pusē noeju aptuveni piecus kilometrus.

11:00 Dienas vidus paiet kontrakcijās, kas nu jau ir ar trīs minūšu starpību, bet joprojām paciešamas. Sazvanos ar vecmāti un ar Rihardu izlemjam pēc pusdienām braukt uz Dzemdību namu, lai gan man ir sajūta, ka vēl nebūs.

13:00 Dzemdību nama uzņemšanā man konstatē 2cm atvērumu, dzemdes kakls jau īss, mīksts, bet uzņemšanas vecmāte saka, ka tuvākajās 24 stundās diez vai dzemdēšu – kontrakcijām jābūt daudz sāpīgākām. Paklausāmies Mārai tonīšus, reģistrē dažas vājas kontrakcijas, bet sūta mani mājās. Mana vecmāte saka, ka gan jau naktī tiksimies.

18:00 Vēlreiz ieeju vannā un, kamēr Rihards ir ārā ar suni, trādirīdis sākas tā pa īstam. Šoreiz nepārprotami kontrakciju starplaiki, sākums un beigas. Katra kontrakcija 30 sekundes. Sāpes aizrauj elpu. Cenšos atslābināties, saku sev, ka 30 sekundes jebko var izturēt. Starp kontrakcijām paēdam vakariņas un es palaižu ilgi loloto veikala bloga postu par draudzību un depresiju.

Rihis tikmēr cītīgi kārto māju un reģistrē manas kontrakcijas telefonā. Aizrakstu savai vecmātei. Viņa, izrādās, aizbraukusi uz Valmieru steidzamās darīšanās – rēķinam, ka atpakaļ būs agrākais uz vienpadsmitiem. Kamēr Rihis aizved suni pie manas mammas, es iekāpju vannā un palaistos ar ūdeni. Cenšos novilkt pēc iespējas vēlāk, bet paliek skaidrs, ka brauksim vēlreiz uz Dzemdību namu.

21:00 Sazvanu vecmāti, kura saka, ka joprojām ir Siguldā, bet mani Dzemdību namā sagaidīšot viņas kolēģe Lelde, esot jau viss sarunāts. Kontrakcijas ir pārāk stipras, lai man pat prātā ienāktu stresot vai par kaut ko protestēt. Pusdesmitos vakarā kāpjam mašīnā un dodamies uz uzņemšanu. Rihis vēl stāvlaukumā pārkārto somas, es pāris kontrakcijas nostaigāju vēsajā gaisā zem zvaigznēm.

22:00 Kad ieeju uzņemšanā, neviens mani nepārbauda kā iepriekš, uzreiz ved pie galda rakstīties iekšā. Rihards tikmēr aizskrien nolikt mašīnu pie mājām. Man uztaisa Covid-19 testu – māsiņa joko, ka tas esot sāpīgs tikai vīriešiem, jo viņi nekad nav dzemdējuši. Nosveros, visu sarakstu un čāpoju uz septīto stāvu, kur satieku Leldi. Viņa iepazīstina ar sevi, mūsu dzemdību zāli, priecājas, ka man starp kontrakcijām tik īss intervāls. Man joprojām nav aizgājis, ka mana vecmāte neieradīsies – Lelde prasa, ko viņa man ir teikusi.

23:00 Vienpadsmitos pienāk ziņa no vecmātes, ka viņa diemžēl nebūs un cer, ka man patīk Lelde. Nu jau esmu pārāk tālu procesā, lai man tas baigi rūpētu. Atnāk Rihards, atstāstu viņam situāciju un tikai tad saprotu, ka manā zālē nav vannas – biju ar vecmāti runājusi, ka gribētu mēģināt ūdensdzemdības. Ieminos par to Leldei, bet jau jautājot man ir diezgan skaidrs, ka to domu jāpalaiž vaļā. Jau atkal esmu pārāk tālu savā procesā, lai man rūpētu. Apskatījusies atvērumu (4cm), Lelde mūs atstāj vienus. Mēs pārceļamies uz dušu, kur es sēžu uz bumbas un leju sev virsū ūdeni. Tā sagaidām pusnakti.

27. aprīlis, otrdiena

00:00 Lēnām paliek arvien grūtāk – drīz jau tik traki, ka nevaru nosēdēt uz bumbas. Ķermenis prasa kaut ko mainīt, ejam ārā no dušas. Vienā brīdī uznāk vēmiens, atvados no vakariņām. Lelde saka, ka tas labi – dzemdes kakls veras vaļā. Meklēju dažādas jaunas pozas, kurās pārciest kontrakcijas, kuru laikā kļūstu arvien skaļāka un skaļāka. Rihards tur manu roku, atbalsta, kā vien var, ne mirkli neatkāpjas. Elpošana pāriet ūjināšanā un brīžiem vienkārši kliegšanā. Lūdzu Rihardam par mani aizlūgt, jo pašai grūti sakopot domas. To viņš arī klusībā pie sevis izdara. Laiku pa laikam ienāk Lelde nomērīt tonīšus, kādā brīdī jautā par anastēziju un es izmoku, ka domāju ņemt tad, ja vajadzēs kā stimulēt (es gan laikam pateicu – ierosināt). Man sākas muskuļu spazmas, kas pavada visu dzemdību nakti – spēcīgi trīc viss ķermenis, lai arī ļoti cenšos sevi piespiest atslābināt muskuļus.

1:30 Ap pusdiviem naktī Lelde apskatās atvērumu. Esmu tikusi līdz 6cm un Lelde iesaka durt ūdeņus, kas vēl nav nogājuši. Es tad ar zināmu atvieglojumu saku, ka tādā gadījumā gribu anastēziju. Lelde saka, ka tā ir laba doma, un vispār mani slavē par katru sīkumu. Apietas kā ar mazu bērnu – mīļi, bet pēc vajadzības stingri. Tieši tā kā ar mani tādā stāvoklī vajag. Sagaidam, kad ierabosies anestēzija – sāpes samazinās, bet spiešanu joprojām jūtu. No sākuma nesaprotu, cik daudz man vēl ir jājūt, un vēl mazliet paciešu, līdz Lelde novēro, ka vajag palielināt devu. Tad paliek tikai spiešanas sajūta.

2:00 Aptuveni divos pārduram ūdeņus. Nu jau vairāk pie apziņas klausu Leldes ieteikumiem un sēžos dažādās atvērumu veicinošās pozās, trenēju dažādas elpas. Esmu gan uz bumbas, gan dzemdību soliņa, gan ceļos uz matracīša, atbalstoties pret bumbu. Anestēzijas dēļ ļoti ļodzīgas kājas un brīžiem arī viduklis. Rihards man enerģijai atnes karsto šokolādi, kuru gan līdz galam neizderu un vienā brīdī izvemju. Kad vairs tik traki nejūtu sāpes, sāku diezgan nopietni lūzt nost – pat stāvot kājās, pieķērusies pie gultas, nokaru galvu un mazdrusciņ paguļu. Cenšos no visiem noslēpt, ka guļu, kas ir diezgan smieklīga ideja. Laiku pa laikam ienāk Lelde un pamēra tonīšus.

4:30 Ap puspieciem atjaunojam man anastēziju un skatāmies atvērumu – 10cm. Gatavojamies stumšanai. Lelde jau labu laiku mani gatavo smagam darbam, jo novērtējusi, ka būs liels bebis. Laiku pa laikam to atkārto. Liek Rihardam atnest Māras drēbītes, kas tiek saliktas sildīties silītē, kurai uz ekrāna mirgo: “Admit baby.” Rihards, cenšoties mani paturēt nomodā, jautā, kā man šķiet, vai paspēšu piedzemdēt Māru līdz saullēktam. Es prasu, cikos saullēkts. 5:45. Es saku, ka būs.

5:00 Ap pieciem nāk Lelde, kāpju no matracīša uz galda un sākam spiešanu. Neesmu baigais profesionālis, brīžiem Lelde ir spiesta man stingri uzteikt, ka vispār jau jāspiež arī, nevis tikai jākliedz. Cenšos paklausīt. Trešo reizi izvemjos. Darbojamies, līdz Lelde liek man pastiepties un pataustīt Māras galviņu, kas tik tikko parādījusies. Nu ar jaunu sparu spiežu.

5:40 Piecas, desmit vai mazāk minūtes pirms 5:45 Māras galviņa ir ārā un Lelde sauc, ka Lote skrienas ar sauli. Kura pirmā paspēs?! Elsojot saucu: “Nāc, nāc!” savai meitiņai, cenšos noturēt saprātu un stumt tikai uz kontrakciju.

5:45 Ar pēdējo duhu izstumju visu savu mazo brīnumiņu. Viņu uzliek siltu un slapju man uz krūtīm, pēc brītiņa viņa arī kārtīgi iekliedzas. Lelde viņu apslauka, uzvelk cepurīti un zeķītes. “Lielais bebis” izrādās 3,4kg viegls kunkulītis. Piedzima tieši saullēktā. Nezinu, kā tās emocijas aprakstīt, tāpēc nemēģināšu. Rihards vēlāk saka, ka viņam nobira pa kādai asarai. Brīnos, ka pati nevienā brīdī neraudāju – laikam biju pārāk aizņemta.

Sildu savu maziņo, spiežot viņu sev pie ādas. Piedzemdēju placentu (nieks vien), un vienā brīdī Rihards pārgriež nabassaiti. Māriņa mani nokakā, Lelde mani šuj – nekas nopietns, tikai daži ārēji plīsumi. Šūšana gan man šķiet ļoti nepatīkama, cenšos nekliegt, bet dungoju un dziedu, lai nesabiedētu Māriņu. Pielieku Māru pie krūts, ko viņa veiksmīgi paņem, Lelde uzņem dažas bildes un tad mūs atstāj, lai izbaudam jauno sastāvu.

6:30 Rihis padod visiem ziņu par Māras piedzimšanu. Man pēc visai īsa brītiņa rodas ārkārtīgi spēcīga vēlme celties no galda, gribas aiziet uz tualeti. Lieku Rihardam saukt Leldi. Viņa ir pārsteigta, ka gribu celties, piedāvā nokārtoties turpat uz galda, es neesmu ar mieru un uzstāju. Tā nu ceļos arī un mīkstām kājām lāčoju uz tualeti. Māriņu tikmēr nomazgā un samēra. Kad esmu atpakaļ uz galda, Lelde sauc Rihardu ģērbt Māriņu, ko viņš izdara ar eksperta meistarību (septiņu māsasbērnu pieredzes treniņš). Mazuli man atnes paēst no otras krūts, un tad jau drīz dodamies uz savu pēcdzemdību palātu. Es sēžu lepnā krēslā uz riteņiem, Māriņa man klēpī savīstīta kā kukulītis, lielām acīm skatās uz mani un lielo pasauli.

No Dzemdību nama tikām izrakstītas 3. dienā pēc dzemdībām. Izrakstā rakstīts, ka dzemdības ilga 11 stundas un 55 minūtes. Veiksmīgi baroju ar krūti. Atskatoties nav sajūtas, ka kaut ko gribētu mainīt – arī Lelde bija cilvēks īstajā vietā, un lieki nepārdzīvoju, ka mana vecmāte ierasties nevarēja vai, ka ūdensdzemdības nebija opcija. Emocionālu pārdzīvojumu man pēc dzemdībām netrūkst – otrajā dienā pēc dzemdībām, gaidot rindā uz apskati, apraudājos, lasot informatīvu lapu par Valsts Asinsdonoru centru. Bet citādi mums viss ir labi un skaisti.