10 grāmatas, kas man kā bērnam palīdzēja noticēt, ka es esmu laba

Manā bērnībā, kad kāds mēģināja apgalvot, ka esmu slikta, slinka vai neglīta, manī vienmēr bija dziļa pārliecība, ka tā nav taisnība.

Reizēm pat mēģināju sevi piespiest tam noticēt, domājot, ka varbūt tad atradīšu spēku mainīties, lai izpatiktu citiem.

Bet es tam neticēju, jo biju izlasījusi pietiekami daudz grāmatu, lai zinātu, kas ir labs un kas ir slikts, un es sevī neatpazinu sliktumu. Man bija ļoti spēcīgs morālais kompass, ko man bija devusi laba literatūra.

Tieši tāpēc vēlos, lai arī manas meitas lasītu.

Es nevaru sagaidīt, kad piedzīvošu šīs grāmatas kopā ar viņām:

🌸 “Mazās sievietes” – Luīza Meja Elkota
🧙‍♂️ “Harijs Poters un Filozofu akmens” un pārējās sērijas grāmatas – Dž. K. Roulinga
🏹 “Ronja, laupītāja meita” – Astrida Lindgrēne
👦 “Lennebergas Emīls” – Astrida Lindgrēne
🧝‍♂️ “Pēdējais elfs” un “Pēdējais orks” – Silvana de Mari
🌱 “Cilvēka bērns” – Jānis Klīdzējs
😊 “Polianna” – Eleonora H. Portere
🦁 “Brāļi Lauvassirdis” – Astrida Lindgrēne
📚 “Matilde” – Roalds Dāls
🎩 “Dželsomino Melu zemē” – Džanni Rodari