Augusts, kas atnāca janvārī: kad mazulis nepiedzimst
– Mammu, es varēšu paturēt bēbīti?
– Kādu bēbīti?
– Mēs ar Elzu jau esam lielas, mums vajadzētu bēbīti. Es viņu saukšu par brālīti. Viņš var gulēt Elzas istabā, bet Elza var gulēt manā. Man ir liels spilvens, es varu padalīties.
Es nebiju savai trīsgadniecei neko teikusi, bet tās dienas rītā priekā raudāju pie pozitīva grūtniecības testa. Pāris stundas vēlāk viņa iesāka šādu sarunu. Bija 14. decembris, un mēs gājām mājās no Ziemassvētku koncerta bērnudārzā.
Par trešo bērniņu sākām domāt neilgi pēc manas atgriešanās darbā no dubultā bērnu kopšanas atvaļinājuma. Gaidītās “brīvības” un “pieaugušā dzīves” atgūšanas vietā sapratu, ka es joprojām esmu divu mazu bērnu mamma, tikai tagad vēl arī ar pilnas slodzes darbu, kas neļauj paspēt pilnīgi neko citu. Mēs tāpat vienmēr esam gribējuši trīs bērnus, un kāpēc tad vienkārši neturpināt.
Un patiesībā tur pat nevajag nekādu īpašu iemeslu. Mēs vienkārši gribējām vēl vienu bēbīti. Ļoti.
Mammu, tev sākās mēnešreizes
Turpmākās trīs nedēļas Māra laiku pa laikam runāja par brālīti. Mēs neko neapstiprinājām, bet arī nenoliedzām. Klausījāmies un uzdevām jautājumus. Es pierakstījos pie ginekoloģes pēc jaunā gada un piedzīvoju milzu pārguruma vilni, kam sekoja arī depresīvs mentālais stāvoklis. Bet es to nevienā brīdī nesasaistīju ar pašu bērniņu.
Es gribēju šo mazulīti no visas sirds, bez šaubām. Fizisks un garīgs izsīkums vienkārši bija daļa no tā, ko piedzīvoju arī iepriekš savā ceļā, lai kļūtu par mammu. Tas nebija nekas neparasts.
1. janvāra rītā gulēju gultā Māras istabā un viņa stāstīja, cik ļoti viņai tā patīk. Es ieminējos, ka vajadzētu vēl pielikt pie sienām kādas skaistas bildītes.
– Jā, mēs varētu pielikt pie sienas bildītes, kur mammai puncī ir brālītis!
Es smaidīju un teicu, ka tā izklausās pēc labas idejas. Tomēr pāris stundas vēlāk, Mārai mīcoties man pa virsu, mēģinot noķert mieriņu pirms diendusas, viņa strauji pacēla galvu un teica:
– Mammu, tev sākās mēnešreizes. Tev tūlīt jāiet uz tualeti.
Pasmējos, prasīju, kā viņa to domā, bet viņa samulsa un teica, ka nezina. Drošības pēc arī aizgāju uz tualeti, un, kā jau pēdējās trīs nedēļas, atviegloti secināju, ka mēnešreižu nav.
Pusnaktī sāku just pirmos krampjus.
2. janvāris
Biju ļoti slikti gulējusi, jo visu nakti jutu velkošas sāpes vēderā un muguras lejasdaļā. Gribēju ieiet vannā, bet mājā pazuda elektrība un līdz ar to arī siltais ūdens. Ārā laikam plosījās vētra. Vannā iegāju no rīta.
Aizvedu mazo māsu pie ģimenes ārstes, kas man ieteica dzert dzērveņu morsu. Pieņēmu, ka varbūt esmu dehidrējusies, un iedzēru arī magniju. Krampji pavadīja mani visu dienu, tai skaitā miegā, kad kopā ar Elziņu laidos diendusā.
No diendusas pamodos asiņojot. Redzēju arī nelielus, gļotainus gabalus. Saucu – nē, nē, nē. Zvans pazīstamai ginekoloģei, kas saka – nu, diemžēl… Māju ar galvu. Jā. Vai gribi aizbraukt uz uzņemšanu? Jā. Zvans draudzenei, vīrs paliek ar bērniem. Braucu tumsā uz Valmieru. Sāp vēders un mugura.
Augusts
Mans zelta puisēn. Es tevi nekad nebūtu nosaukusi par Augustu, ja tu patiešām būtu atnācis augustā, kā plānots. Kā cerēts. Un varbūt tu nemaz nebūtu puisēns. Bet tu atnāci janvārī kā brālītis. Un varbūt tā ir skaista lieta, ka ziemas putenī pie mums uz mirkli bija ieradies Augusts.
Sapnī redzu tevi bieziem, gaišiem matiem pilnu galvu, jau skrienot ar omulīgām tekainīša kājelēm. Redzu tevi mūsu pagalmā ar māsām. Mans vasaras bērniņš.
Paldies, ka tu biji, un piedod, ka man neizdevās tevi noturēt. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. To es saku sev, bet ko es varu teikt tev? Es tevi ļoti gaidīju. Es tevi vienmēr gribēju. Man likās, ka viss būs kārtībā.
Par sērām
Mājās mani sagaidīja divas paciņas no draudzenēm – viena ar mīkstu sedziņu un veselīgiem gardumiem, otra ar bulkām un grāmatu, ko man ieteica ginekoloģe. Vitas Kalniņas “Mazulis nepiedzima”.
Ņēmu to rokās jau pirmajā vakarā, jo zināju, ka mans kruķis ir izvairīties no emociju piedzīvošanas. Runāt es varu vienmēr, bet es gribēju just un raudāt. Gribēju ļaut sevī ieplūst visam, kas nāk. Pārsvarā raudāju tikai, esot viena, kas ar maziem bērniem ir reti. Raudāju slimnīcas tualetē un kapelā, mājās dušā un savā gultā, kad visi jau aizmiguši.
Vienlaikus arī meklēju daudz ko, kas novērstu uzmanību. Satikos ar draugiem, priecīgi komentēju citu bildes soctīklos. Aizvedu meitas pabraukāt pa kalniņu, sadedzinājām Ziemassvētku eglīti, kas pie mums bija gandrīz tieši tikpat ilgi, cik bēbītis. Nedarīju to ar kliedzošu tumsu sev krūtīs – es tobrīd patiesi nebiju skumja. Vienkārši nogurusi.
Varbūt man bija vieglāk, jo man mājās jau ir divi bērni. Varbūt man bija vieglāk, jo tas notika tik agri. Es vēl nesagaidīju savu pirmo vizīti un nedzirdēju sirdspukstus. Es kaut kādā ziņā saprotu, ka tie bija “tikai audi un šūnas”. Es ticu, ka man būs vēl bērni. Varbūt tāpēc varu dzīvot, paralēli sērām.
Nevienu no šīm lietām neiesaka teikt sērojošiem vecākiem, un es arī tās negribētu dzirdēt, ja pati to nebūtu padomājusi. Te ir dažas lietas, ko Vita iesaka teikt:
- Man ļoti žēl, ka tā notika.
- No sirds jūtu līdzi tavās bēdās un pārdzīvojumos.
- Tas ir zaudējums, kas var ļoti sāpēt.
- Pat, ja kādā brīdī nejautāju, kā tev klājas, es vienmēr esmu gatavs klausīties par to.
- Nesteidzini sevi. Ieklausies sevī un seko tam, ko tu jūti.
- Tu jebkurā brīdī drīksti just visu, ko jūti, un es esmu gatavs klausīties tevī, kad vien esi gatavs runāt.
- Ko es varu tavā labā izdarīt?
Vitas grāmatu iesaku izlasīt visiem – gan tiem, kas zaudējuši, gan tiem, kas blakus. Un gribu atkārtot to, ko viņa saka – nav pareiza veida, kā sērot.
Tev nav jāsēro tā, kā sēroju es. Bet arī tā var sērot. Sērot var jebkā.
Kas notiek tumsā
Kad jūtos tam gatava, ļauju pie sevis atnākt visām savām tumšajām domām. Nestrīdos pretī, bet arī neļaujos izmisumam. Vēroju un ļauju tām būt.
- Es domāju, cik briesmīga bija izvēle, atstāt to, kas palicis pāri no mana bērniņa, tualetes podā vai miskastē.
- Es domāju, vai iekaisums, kuru ārstēju tagad pēc spontānā aborta, bija ar mani jau iepriekš, un vai es ar savu nevīžību pret sevi nogalināju mūsu bērniņu.
- Es domāju, vai man no šī iekaisuma sapūs dzemde un nekad vairs nebūs bērnu.
- Es domāju, kas tās par jaunām dzimumzīmēm uz manas ādas, un varbūt es mirstu.
- Es domāju, vai tas, ka pie manis sērās nāk teksti un es slimnīcā uzņēmu bildes, nozīmē, ka es neīsti sēroju.
- Es domāju, ka apkārtējie nesaprot, kāpēc es jokoju un sūtu viņiem ziņas soctīklos, kas nav pilnas ar asarām.
- Nezinu, ko darīt ar turpmāko mēnesi vai gadu. Kādus lēmumus tālāk pieņemt. Ko plānot vai neplānot. Neziņa liekas netaisnīga un mokoša.
- Nāk raudiens katru reizi, kad iedomājos, ko šobrīd darītu, ja vēl būtu stāvoklī.
- Es domāju, ka neesmu pelnījusi to uzmanību un rūpes, ko saņemu, ka tas nebija nekas tāds, un man vienkārši jāsavācas un jāiet atpakaļ uz darbu, nevis jāsēž uz slimības lapas.
- Līdz riebumam apnicis visu laiku asiņot.
Necenšos izdomāt, ko būtu varējusi izdarīt labāk. Vienkārši atzīstu, ka tas bija briesmīgi, un es jūtos slikti. Izraudos.
Atpakaļ 2. janvārī
Pa ceļam no slimnīcas autostāvvietas līdz uzņemšanas durvīm jutu, ka no manis izkrīt paliels gabals. Aukstajā gaisā nošūpoju galvu un teicu:
– Tas ir viss.
Iegāju iekšā, parakstīju papīrus un prasīju, vai varu aiziet uz tualeti.
Tur novilku bikses un secināju to, ko jau zināju. Ar tualetes papīru izķeksēju no paketes virsmas gļotainu gabalu pusdūres lielumā un raudāju. Čukstēju:
– Paldies, ka tu atnāci.
Biju jau izasiņojusi cauri paketei un biksēm, bet neko nebiju paņēmusi līdzi. Saģērbos, nomazgāju rokas un atgriezos uzņemšanā tāda, kāda nu biju. Atdevu mēteli draudzenei un gāju, kur mani veda – uz dzemdību nodaļu. Pa gaiteni staigāja sievietes ar lieliem vēderiem, es saliku rokas aiz muguras, laikam, lai noslēptu asinis, un jutos kaila. Man paņēma Covid testu, mērīja pulsu. Tad iesauca ginekoloģes kabinetā. Palūdzu kaut ko uzklāt uz krēsla.
Man maigi skaidroja, kā notiks pārbaude. Vispirms iztaujāja, tad kāpu uz kušetes. Uz apskates brīdi jāatslābinās. No manis gāzās ārā asinis un gļotas. Neko daudz nesapratu, tikai, ka man ir cista un daudz asiņu, un man iesaka dzemdes tīrīšanu. Pirmoreiz sapratu, ka nebraukšu mājās, bet palikšu slimnīcā. Piekritu. Palūdzu ginekoloģei pamperu.
Aizrakstīju ziņu vīram un draudzenei. Viņa uznāca man atdot manu maku un atvadīties. Sarunāju, ka kāds man atvedīs vēl mantas. Biju palātā ar vēl vienu sievieti, kura, kā vēlāk uzzināju, bija tur uz grūtniecības saglabāšanu. Varētu teikt, ka viņas dēļ centos savākties, bet patiesībā vienkārši cilvēkos nemēdzu raudāt.
Dzemdes dobuma tīrīšana
Turpmākās četras stundas vilkās mūžīgi. Uzvilku slimnīcas kreklu un noslēpu asiņainās bikses skapītī. Gaidāmās narkozes dēļ nedrīkstēju ēst vai dzert. Joprojām asiņoju, sāpēja vēders un mugura. Brīžiem staigāju pa palātu, apļoju gurnus, lai mazinātu sāpes, pāris reizes aizgāju uz tualeti atbrīvoties no lielākajiem gabaliem. Katru reizi tualetē raudāju.
Čatoju ar ģimeni un draugiem. Tērzēju arī ar savu palātas biedreni. Man atveda mantas. Kādā brīdī ārā sāka snigt un vēl kāds pie slimnīcas logiem šāva salūtu. Pa logu varēju redzēt koku siluetus un zvaigznes. Brīžiem vienkārši sarāvos maziņa gultā zem segas un ļāvu asarām tecēt.
Klusībā baidījos no narkozes un pildot papīrus domāju – ja nu es kaut ko nepareizi aizpildu un nomirstu. Māsiņa teica, ka viss laikam kavējas, jo kaut kur ir dzemdības. Brīžiem dzirdēju raudam mazuli. Ap pusvienpadsmitiem vakarā mani beidzot sauca uz kabinetu turpat netālu.
Spilgta gaisma, daudz sieviešu, kāda stādījās priekšā, bet man bija aši jālec uz kušetes. Prasīju, kas notiks pēc tam, vai es no šejienes iešu prom ar kājām? Nē, man būs jāpārveļas uz gultu. Skābekļa maska, man ievadīja zāles, miers un tumsa. Procedūra ilga mazāk par pusstundu.
Miega nav
Man likās, ka pēc narkozes labi gulēšu, un pēc tīrīšanas neasiņošu un nekas nesāpēs. Bet, kad tiku nogādāta atpakaļ palātā ar palagu starp kājām, man vēl pilināja sistēmu un pēc tam ievadīja antibiotikas, un miegs no manis aizbēga. Prasīju māsiņai, vai kapelāne rīt strādā, viņa teica, ka rīt jāuzprasa vecākajai medmāsai.
Novērsu sev uzmanību ar telefonu. Kad beidzot iemigu, ļoti mocījos ar sāpēm un neērto palagu starp kājām. Diezgan daudz asiņoju. Kad beidzot ap sešiem no rīta cēlos, lai aizietu nomazgāties un palūgtu vēl vienu pamperu, jo nebija ienācis prātā to palūgt atvest no mājām, uz palātas grīdas nolija krietns daudzums asiņu. Negribēju gaidīt sanitāri un lielo vairumu ar tualetes papīru saslaucīju pati. Līdz māsu stacijai arī gāju ar tualetes papīru starp kājām.
Viedpulkstenis šo nakti nebija ieskaitījis kā miegu, bet arī no rīta tas pie manis nenāca. Ļoti gribēju ēst. Kādu brīdi pēc brokastīm pie manis ienāca ginekoloģe, pie kuras biju pierakstījusies uz savu pirmo grūtniecības vizīti, ko tā arī nesagaidīju.
Beidzot jutu, ka lūztu, un ar asarām acīs noklausījos visu par iekaisuma rādītājiem, antibiotikām, pārceltu vizīti un, ka mani laidīs mājās. Man tika izrakstītas miega zāles un piesolīta slimības lapa, un mani iedrošināja, ka man nekur nav jāsteidzas. Pretī prasīju, vai varu aiziet uz slimnīcas kapelu. Saņēmu norādes, aizgāju uz tualeti sakopties un paraudāt, un gāju.
Slimnīcas kapela
Man bija svarīgi pieminēt savu puisīti vietā, kur viņu atstāju. Vietā, no kuras nevarēju viņu paņemt līdzi, vismaz fiziski nē. Slimnīcas kapela nebija īpaši skaista vai svinīga vieta, tikai tāds kabinets ar stikla krustu pie sienas, grāmatu plauktu un pāris neērtiem krēsliem, bet tur bija ļoti mierīgi. Es izpētīju informāciju par kapelānes darba laiku, tomēr sapratu, ka negribu kādam vēl zvanīt, ja drīz braukšu prom.
Apsēdos un meklēju vārdus savai lūgšanai pati. Raudāju. Daudz. Skaļi. Kādā brīdī vēru vaļā rakstus, un neatceros precīzu vietu, bet pretī vairākkārt atkārtojās doma, ka Dievs mani redz pilnīgi visu. Caur un cauri. Tātad arī mazo bērnu, kas bija manī, un vairs nav. Viņš tur bija, bija, bija. Es pieņēmu šo mierinājumu.
Sēdēju kapelā līdz no tā vairs nejutu nekādu jēgu. Pēc pāris stundām atstāju slimnīcu bez ārjakas, jo tā stāvēja mašīnā, uz kuru gāju. Dzemde asiņoja un sāpēja vēl trīs nedēļas, un vēlāk neparedzētu sarežģījumu dēļ bija nepieciešama arī operācija.
Nebija augusts. Bija janvāris.
