Ko es daru, lai mani bērni neciestu no manām dusmām?

Jau labu laiku gribu jums uzrakstīt par dusmām un dusmošanos kā mammai. Manu bērnības pieredžu dēļ man ir bail gan no citu, gan pašai savām dusmām. Lai arī ar galvu apzinos, ka tās drīkstu just, ar ķermeni to panākt un piedzīvot ir grūti. Divi mēneši bez mājām ar diviem maziem bērniem mani bija atstājuši izsmeltu un ļoti, ļoti dusmīgu.

Visvairāk es baidos dusmās būt skaļa, nobiedēt vai nodarīt pāri saviem mīļajiem. Lai no tā izvairītos, esmu izstrādājusi dažādas metodes, kuras beidzot pierakstīju un publicēju, jo domāju – varbūt kāda no tām noder arī jums.

Kad es dusmojos?

Atliekot malā dusmas par tiešiem un atklātiem pāridarījumiem un netaisnībām (kādu, paldies Dievam, manā dzīvē ir ļoti maz), manas dusmas bieži ir “ne par ko”. Lai arī dusmās gribas vainot citus (bērni slikti uzvedas, mājas meistari lēni strādā, vīrs pierunāja pārāk agri izvākties no īres dzīvokļa), patiesībā visbiežāk man ir jāuzdod sev jautājums – vai es par šo dusmotos, ja mans trauciņš būtu pilns?

Ja es būtu izgulējusies, paēdusi, brīva kustēties un būt tā, kā man ir labi un ērti, es redzētu, ka bērni vienkārši izreaģē paši savas emocijas, mājas meistari visu sagatavo ar vislielākajām rūpēm, bet vīrs cenšas labi taupīt un plānot mūsu resursus pirms ievākšanās.

Un tāpēc mans vislabākais ierocis pret dusmām ir (vēlams laicīgas) rūpes par sevi. Maz dusmojas tie cilvēki, kas jūtas droši un ērti. Kuru vajadzības ir apmierinātas, arī neērtos apstākļos.

Visas mammas zinās, ka sadzīvē ar maziem bērniem savas vajadzības nākas ziedot ļoti bieži. Bieži vien es pat nepamanu, kad visa ir par daudz, vai reizēm šķiet, ka nav citu opciju, kā vien sakost zobus un upurēties. Tad nāk dusmas. Un ko nu?

Ko es daru, kad es dusmojos?

1. Pirmkārt, pieslēdzu empātiju, īpaši ar bērniem. Bērni nedara neko, lai mūs sadusmotu, bet gan mēģina tikt galā ar pasauli un savām emocijām ar tiem rīkiem, kas viņiem ir pieejami. Izliekoties, ka divgadnieka kliedzieni patiesībā ir mierīgā balsī pateiktas vajadzības, diezgan ātri sanāk nomierināties un risināt radušos situāciju.
2. Ja varu, aizeju uz citu istabu nomierināties. Pat mirklis vienatnē nereti ļoti palīdz savākties. Šo gan varu darīt tikai tad, ja bērni paliek ar vīru.
3. Skaļi saku “man nāk dusmas!” – lai arī tas varbūt skan neveikli, šis ļoti strādā! Dusmas grib, lai tās sadzird, bet es negribu saviem mīļajiem uzbrukt vai pārmest. Nosauktas vārdā dusmas atkāpjas, un nevienam nerodas vēlme man strīdētiespretī vai iebilst – es nekomentēju to, ko dara citi, bet stāstu par sevi. Māra man mēdz atbildēt ar “pai pai” vai “būs labi mammu”. Tas, ka viņai nav bail no manām dusmām, mani dziedē un dod spēku.
4. Organizēju sev “pai pai”. Dusmu brīdī pat tikai apsolīt sev, ka sasniedzamā laikā no šī brīža es izdarīšu kaut ko, kas man ļoti patīk, ļoti palīdz dusmas savaldīt un neizgāzt uz tuvajiem. Visātrāk mani dziedē ūdens – nav tādu emociju vai slimību, ko man neuzlabo silta vanna.
5. Eju ārā – jo ārā viss vienkārši ir labāk. Pat, ja grūtāk.
6. Izlādējos ar fizisku slodzi – dusmas ir enerģija, un enerģiju var un vajag iztērēt. Es pārsvarā eju pastaigās. Ar visiem bērniem.
7. Pārtraucu darīt vairākas lietas vienlaicīgi – visvairāk es aizsvilstos, kad man traucē pabeigt darbu, ko esmu iesākusi. Bērni tā dara bieži. Vienalga, vai tas būtu Instagram ieraksts vai pusdienu gatavošana, ja jūtu, ka dusmojos, jo meitenes man neļauj to pabeigt, es lieku malā darbiņu un pievēršos viņām. Paēst var arī no plikas maizes un siera šķēles.
8. Ceļos augšā no pusmiega – mani sadusmo sajūta, ka esmu miegaina un sagurusi, bet bērns knosās, klaigā un mostas. Tādās situācijās ir labāk vienkārši piecelties sēdus un sevi uzmodināt, lai varu tikt galā ar kašķi un tad mēģināt atkal iemigt vēlreiz.
9. Kad visi striķi trūkst – disasociējos. Diemžēl patiesībā no savām un citu dusmām man ir ļoti bail, tāpēc līdz tādām skaļām dusmu izpausmēm es nonāku reti. Tā vietā es mēdzu vienkārši nolaist rokas un “izslēgties”. Fiziski būt klāt, bet mentāli būt nekur. Tas nav ideāli vai pat rekomendējami, bet, ja man vairs nav resursu, meitenes vismaz dabū neko, nevis dusmu sprādzienu. Tā ir vairāk traumas reakcija nekā tāda apzināti ieviesta prakse, bet man tā noder, kad nekas cits nepalīdz.

Nepārprotiet, arī man kā mammai ir bijuši dusmu brīži par kuriem vēlāk kaunos. Esmu pacēlusi balsi un cirtusi durvis. Esmu ļaunā balsī pie sevis murminājusicik ļoti man visi besī. Esmu ignorējusi blakus kliedzošu bērnu.

Bet, lai arī šos piemērus bija grūti uzrakstīt un tajā atzīties, ikdienā es par tiem nejūtu vainas apziņu. Es atvainojos meitenēm un saku viņām, ka tā darīt nedrīkst. Es skaidroju, ka biju nogurusi un zaudēju savaldību. Un es sev piedodu. Jo arī tās ir rūpes par sevi – sev piedot.To es arī gribēju jums pateikt. Vislabākais ierocis pret dusmām ir rūpes par sevi.