Citātu vākšana
Citātu vākšana man šķiet kā pilnīgi intuitīva prakse. Tāpēc to ir grūti aprakstīt vai pasniegt kā kādu “metodi” – īpaši tiem, kuri to jau dara dabiski, par to pat nedomājot.
Jo patiesībā jau tas ir ir ļoti vienkārši: tu sastopi kādu domu, teikumu vai sajūtu un negribi to pazaudēt.
Kāpēc citātu vākšana?
Man vidusskolā bija īpaša kladīte, kurā pierakstīju citātus. Tur nonāca viss – rindas no dziesmām, citāti no grāmatām, pat fragmenti no sarunām. Tajā laikā man nelikās, ka es nodarbojos ar kaut ko īpašu. Vienkārši bija sajūta, ka šīs domas ir svarīgas, ka tās gribas paturēt tuvumā un neaizmirst.
Es domāju, ka tajā kladītē par mani varēja uzzināt tikpat daudz, cik manā dienasgrāmatā. Jo cilvēks jau izvēlas nevis nejaušus teikumus, bet tos, kuros kaut ko atpazīst. Kas rezonē un kaut ko pasaka arī par viņu pašu.
Tagad grāmatu klubā MUMS es pati praktizēju un aicinu arī citus veikt piezīmes savos grāmatu eksemplāros. Mēs izmantojam no raidieraksta Harry Potter and the Sacred Text aizgūto “florilegia” praksi.
Mums ir kopīgas grāmatas, kuras ir nopirktas speciāli šādam nolūkam – lai tiktu sūtītas no vienas kluba biedres pie citas, katrai atstājot savas piezīmes un tādējādi padarot lasīšanu par ne tik vientuļu pieredzi.
Tīri praktiski vēl neesmu pārkāpusi pāri pietātei pret cieto sējumu grāmatām – neiedzēšamas piezīmes varu atstāt tikai sējumos ar mīkstajiem vākiem. Cieto vāku sējumiem tiek zīmulis. Un vienmēr jau var citātus arī vienkārši izrakstīt.
Florilegium – citātu pušķis
Jau viduslaikos mūki un teologi veidoja florilegia – Bībeles pantu, baznīctēvu domu un dažādu tekstu fragmentu krājumus meditācijai un pārdomām.
Vārds florilegium cēlies no latīņu valodas – flos nozīmē “zieds”, bet legere – “vākt”. Burtiski – ziedu lasīšana jeb nozīmīgāko fragmentu savākšana no lielāka teksta. Līdzīga nozīme ir arī grieķu izcelsmes vārdam “antoloģija”.
Un man ļoti patīk doma, ka grāmata šajā ziņā ir kā pļava. Tu nevari paņemt visu pļavu sev līdzi, bet vari salasīt pušķi ar tiem ziediem, kas tev šķiet visskaistākie. Tu aiznes šo pušķi mājās, un tajā paliek atmiņa par pļavu.
Katram savs pušķis
Tieši tāpat ir ar citātiem. Mēs nevaram sevī paturēt visu grāmatu, bet visbiežāk pie mums paliek kāds teikums, rindkopa vai doma. Un beigās no visas izlasītās grāmatas izveidojas mūsu pašu veidota sajūtu kolekcija.
Divi cilvēki var lasīt vienu un to pašu grāmatu, bet viņu savāktie citāti būs pilnīgi atšķirīgi, jo katrs pamana citus “ziedus”.
Savāktie citāti bieži vien daudz pasaka arī par pašu lasītāju – savā ziņā tā kļūst gandrīz vai par lasītāja dienasgrāmatu. Tas ir personīgi.
Teksts tekstā
Florilegia praksē mērķis nav analizēt visu tekstu. Ir jāmeklē vārdi, kas “iedegas” jeb tevi uzrunā tieši konkrētajā dzīves brīdī.
Savāktie fragmenti pēc tam tiek lasīti kopā – kā pilnīgi jauns teksts. Izņemti no sākotnējā konteksta, teikumi sāk sarunāties cits ar citu.
Man ļoti patīk tas brīdis, kad atklājas, cik atšķirīgus tekstus mēs patiesībā lasām, pat ja rokās turam vienu un to pašu grāmatu. Jo katrs no tās pašas pļavas mājās aiznes citu pušķi.