Miķeļa dzemdību stāsts

Labs dzemdību stāsts visbiežāk nozīmē spēju ļauties. Ļauties sāpēm, ļauties apstākļiem, ļauties tam ceļam, kurš ir izlikts šī bērniņa nākšanai pasaulē.

Tomēr, tuvojoties manām trešajām dzemdībām, es sapratu, ka šoreiz gribu vēl arī apzināti paļauties.

Man padodas ļauties dzīvei, bet paļauties uz citiem – tas prasa kādam kaut ko prasīt, sagaidīt, un potenciāli – vilties. Un varbūt pat kādam pēc tam pateikt, ka esmu vīlusies. Absolūts šausmu stāsts cilvēkam, kurš vienmēr un visur grib izpatikt citiem.

Tā es braucu uz savu pirmsdzemdību tikšanos ar savu vecmāti Māru, kur viņai un savam vīram teicu, ka pēc astoņiem atvēruma centimetriem visticamāk nebūšu īsti pieskaitāma, nevarēšu pieņemt lēmumus un attiecīgi paļaujos uz viņiem, ka viņi mani vadīs un palīdzēs.

Es jutos neaprakstāmi neērti kaut ko tādu sakot, jutu, kā visa nosvīstu, un mājupceļā spēju vien blenzt uz ceļu sev priekšā, cīnoties ar eksistenciālām pārdomām par to, kāpēc jūtos tā, kā jūtos.

Ar manu “nevaru” pietika

Piecas nedēļas vēlāk es atrados dzemdību vannā un nekādi nespēju sevi pierunāt spiest. Man blakus bija mans vīrs un mana vecmāte. Viņi nevarēja piedzemdēt manā vietā, bet tur viņi bija. Man blakus.

Es žēlojos, es kliedzu, es lūdzos. Māra ar mani runāja, mani apskāva un vadīja. Pieturēja manu atvērumu un palīdzēja saprast, kur jāspiež.

Es nespiedu pa īstam. Ne līdz galam. Es nevarēju. Un es ļāvu viņiem redzēt, kā es nevaru. Ļāvu Mārai darīt savu darbu, to prātam neaptverami smalko uzdevumu atbalstīt un vadīt sievieti sāpēs. Viņa to darīja ar tādu mīlestību un pacietību, ko var saukt tikai un vienīgi par dāvanu.

Ar manu “nevaru” pietika. Es izstūmu savu dēlu ar skaļu kliedzienu Māras ausī.

Man nav ne mazākās vēlēšanās šo stāstu pasniegt kā citādi kā brīnumu, kas man tika uzdāvināts manā nespēkā un vājumā. Pateicībā, ka man blakus bija šie cilvēki, kas mani tādu redzēja un pieņēma bez nosacījumiem.

Tā es trešo reizi kļuvu par mammu.

Miķelis | 2026. gada 12. marts, 19:33 | 3,8kg | 54cm
tieši 38 nedēļas

Vispārējais garastāvoklis pēdējās dienās pirms dzemdībām ir **saguris**. Rīti un pēc-diendusas stundas nav vieglas, jo jau labu laiku esmu saaukstējusies. Nomoka klepus, bet klepot ir visai sarežģīti, ja visi muskuļi aizņemti ar lielā punča turēšanu.

Tomēr, kad klepus atstājas, atrodu spēku un laiku sevi arī samīļot – vēl pēdējo reizi pirms dzemdībām apciemoju savu *happy place* – Priekuļu saules pielieto baseinu, un 12. marta rītā aizeju uz grūtnieču masāžu. Man gan nenāk ne prātā, ka tuvākajās dienās varētu dzemdēt. Māsas taču piedzima ap 39 nedēļu.

14:40 Ceļos no diendusas ar domu iet vannā, jo joprojām jūtos čābīgi – jau nedēļu esmu saaukstējusies. Man klepojot negaidīti noiet ūdeņi, lai gan šodien tikai apaļas 38 nedēļas. Jūtos absolūti sirreāli. Smejos. Piezvanu vecmātei Mārai. Haotiski mēģinu kaut ko vēl sakrāmēt dzemdību somā. Sāku just sāpes un atmetu visam ar roku, kāpju vannā.

15:20 Mājās atgriežas Rihis, pabeidz mantu krāmēšanu manā vietā, es kāpju ārā no vannas un starp kontrakcijām izžāvēju matus. Vispār nespēju noticēt, ka patiešām dzemdēju. Kontrakcijas šķiet pat tādas kā baudāmas. Bēbis brīžiem vēl spārdās.

Starp kontrakcijām esmu izžāvējusi matus un uzņemu pēdējo vannasistabas punča bildi. Jūtos diezgan nenopietni vēl. Pirms iziešanas piesēžu gaitenī uz grīdas, sarakstot anestēzijas papīru, un celties negribas vispār nemaz. Ir labi tā, kā ir, kam vajag visu to, kas sekos? Rihis pierunā, pieceļ un aizved līdz mašīnai.

16:45 Izbraucam uz Siguldu.

17:25 Ierodamies Siguldā. Pa ceļam man noiet daudz vairāk ūdeņu nekā tos var saturēt mana izvēlētā pakete. Nesaprotu, kāpēc neesmu uzvilkusi pamperu. Nesaprotu, kāpēc esmu uzvilkusi bikškostīmu. Pie slimnīcas ieraugu skaisto skatu uz ieleju, ko obligāti vajag nofotografēt. Rihis mani fotografē manās slapjajās biksēs. Smejos.

Skaists saulriets taču, kā lai nenofotografējas.

Vairs nav smieklīgi

17:50 Mūs sagaida Māra. Iekārtojamies istabiņā, aizejam līdz dzemdību zālei, apskatāmies man atvērumu. 5-6cm. Vairs nav smieklīgi. Mēram tonīšus. Istabiņā sēžu uz gultas malas ar platām kājām un kontrakcijas pārlaižu noliektu galvu klusējot.

Māra komentē, ka vajadzētu celties kājās vai apgulties – kur vien man sāp vairāk. Solu saņemties. Ceļos un atspiežos pret palodzi, bet tā ir šaura, pāreju uz pārtinamo galdiņu. Nenormāli svīstu. Atraugājos. Kožu sev plaukstas virspusē. Rihis man masē muguru, tā sāp mežonīgi.

Kāda iespēja, es tikko atbraucu

18:30 Māra man stāsta, ka viss labi progresē, varot būt pat astoņu centimetru atvērums. Es neticu, saku: “Kāda iespēja, es tikko atbraucu.” Viņa aicina mani atgulties, es negribīgi piekrītu. Skatos, ka vēders sašķiebies galīgi nesimetrisks. Māra skatās atvērumu un saka, ka nav jēgas pat vairs dušā iet, lai paguļu līdz septiņiem guļus un tad iesim atkal uz dzemdību zāli.

Guļu uz muguras un ūjinu cauri kontrakcijām. Mēģinu atslābināties pa starpu. Pēc katras kontrakcijas saku Rihim, ka vairs negribu. Šajā pozā fiziski jūtu, kā plešas vaļā dzemdes kakls. Jūtu arī brālīša galvas spiedienu uz leju. Skatos uz savu vēderu un joprojām neticu, nesaprotu, kā viņš var būt vēderā, bet vienlaikus arī dzemdes kaklā. Iebāžu pirkstus un mēģinu viņu sataustīt. Nekā.

Pa vidu kontrakcijām Rihis izlēma uzņemt manu gulošo portretu un brīnījās, kā man bija spēks “sataisīt tādu modeles seju”. Jūsu zināšanai, tā izskatās cilvēks pie astoņu centimetru atvēruma, kad vienkārši vairs nekam nav spēka.

Nevarēšana un kaulēšanās

19:00 Ejam uz dzemdību zāli, Māra pielaidusi vannai klāt silto ūdeni. Vienu kontrakciju pārlaižu uz kāpnēm, jūtu, ka gribas spiest. Gribas arī raudāt. Ūdens ir brīnišķīgs. Vajadzētu sākt spiest, bet es atkal nevaru iekārtoties. Bēbis vēl ir diezgan augstu. Šausmīgi sāp mugura, bet savā iecerētajā dziļā pietupiena pozā nevaru noķert kārtīgu vēlmi spiest. Jāatguļas, lai Māra varētu palīdzēt pieturēt atvērumu, jo tas nav līdz galam izveidojies, par spīti spiešanas sajūtai. Kaklā veidojas tāds kā jumtiņš.

Nākamā pusstunda ir nevarēšana un kaulēšanās. Zinu, ka jāstumj, jūtu, ka jāstumj, bet nekā nevaru saņemties to izdarīt. Māra uz mazu brītiņu iziet un es jūtos kā atzīstoties un lūdzot piedošanu Rihim: “Rihi, es vispār nespiežu, es nesaprotu kā lai sevi pierunā.”

Māra atgriežas un uz brīdi visi mierīgi runājam par situāciju. Viņi mani slavē, mierina un vienlaikus saka, ka būs jāstumj. Vai nu jāatvelk elpa vai kārtīgi jāstumj, bet nevis kaut kas pa vidu. Es māju ar galvu. Iebāžu pirkstus dzemdes kaklā un sataustu dziļumā savu puikiņu. Bet neticu.

Nāk kontrakcija. Un vēl. Un vēl. Es kliedzu Mārai ausī “nē” un “nu lūdzu spied”, un vēl visu ko, bet zinu un jūtu, ka nespiežu uz visiem simts. Ļaujos emocijām kā mazs bērniņš, raudulīgi saku, ka man sāp mugura. Māra mani žēlo, slavē un apskauj, pietur manu atvērumu un es spiežu uz viņas radīto sajūtu – tas ir galvenais, ko jūtu un kas palīdz noorientēties. Nezinu kā, bet bēbis sakustas.

Māra mani tur. Ved. Uzklausa. Pieņem. Lielākas dāvanas šai brīdī nav.

Māra liek bez kontrakcijas nespiest un taustīt ārā iznākušo galvu. Es uzlieku tai visu savu plaukstu, bet tas liekas absolūti sirreāli – tas nenotiek, tā neesmu es. Sāp mežonīgi. Skatos Mārai sejā, tā mani tur kā pavadā pret sāpēm, un mēģinu elpot kā viņa man saka. Īsti nesaprotu, kad nāk kontrakcija, vienkārši sāku kaut kad atkal spiest. Jāspiež vēl un vēl, bet joprojām apzinos, ka to daru kaut kā ne līdz galam. Skaļi kliedzu. Tomēr ar manu “ne līdz galam” brīnumainā kārtā pietiek, un pēkšņi ar vēl vienu manu kliedzienu – viņš ir ārā.

Pasaudzēta un samīļota savā vājumā

19:33 Māra attin viņam aptinušos nabassaisti un es viņu velku ārā no ūdens.

“Lūdzu, lūdzu, lūdzu, esi labiņš,” es skaļi lūdzos. Māra saka – ir, ir labiņš.

Es atvieglojumā skaļi noelšos un atsāku elpot, piespiežot viņu sev pie krūtīm. Viņš liekas tik mazs un perfekts.

“Piedod, piedod, piedod, mīļais,” es saku. Nespēju noticēt, ka tas ir beidzies. Nesaprotu, kā tas vispār sākās.

Bučoju savu puisīti, mani slavē, bet es domāju – jūs to izdarījāt, Māra un Miķelis, nevis es, jūs esat tādi malači. Man nebija viss jānes vienai, man nebija jādara pāri saviem spēkiem, viņi mani iznesa un izvilka, un es drīkstēju būt vāja. Drīkstēju nevarēt. Drīkstēju dzemdēt tieši tā, kā man sanāk.

Jūtos ļoti, ļoti pateicīga un viegla. Pasaudzēta un samīļota savā vājumā. Apdāvināta.