Māras pirmā dzimšanas diena un mūsu “ciems”
Pirms gada, kad dzima mana meita, es izsapņoju viņas pirmo dzimšanas dienu.
Es biju ļoti pieķērusies idejai par ciemu, kas nepieciešams, lai audzinātu bērnu. Visi instinkti teica, ka es šobrīd nedrīkstu būt viena, ka man vajag cilvēkus, kas mani atbalstīs, sapratīs, uzmundrinās un dalīsies manos priekos un bēdās.
Es iedomājos daudzas rokas, kurās Māra varēs justies kā mājās, laisku ikdienu bērnu kopšanas atvaļinājumā, ko pavadīšu ne tikai kopā ar savu meitu, bet arī cilvēkiem no manas pašdefinētās, paplašinātās ģimenes. Man šķita, ka mani mīļie cilvēki būs arī Māras mīļie cilvēki. Meitas gada dzimšanas dienas svinības es gribēju veltīt pateicībā savam ciemam.
Es aplauzos. Pirmkārt, es nebiju ierēķinājusi, ka bebīšiem (un jo īpaši manam bebītim) nemaz nepatīk atstāt mammas klēpi, lai dzīvotos pa svešām rokām. Lai rokas kļūtu mazāk svešas, ir jāiegulda diezgan daudz laika iepazīstoties. Otrkārt, pandēmijas laika bebītis ir pandēmijas laika bebītis. Mājsēdē nekāda dižā iepazīšanās nesanāca. Treškārt, bērnu kopšanas atvaļinājums bija tikai man. Ne mans vīrs, ne ģimene, ne draugi garās darba dienas nevarēja pavadīt ar mums. Un ceturtkārt, liela daļa manas dzīves cilvēku vienkārši mums šajā ceļojumā nepievienojās. Nepārprotiet, viņi joprojām ir labi draugi man (vai vismaz tai manis versijai, kas bija pirms Māras), tomēr bērnkopība viņiem bija un palika absolūti sveša, un viņi šī gada laikā neizrādīja nekādu vēlmi meklēt kontaktu ar manu meitu.
Un tā mana pirmā mātišķības gada visspilgtākā sajūta joprojām ir (div)vientulība un cīņa ar to. Pieņemt un iemīlēt vismaz daļu no saviem vientuļajiem brīžiem ar meitu nav bijis viegli.
Tomēr es nepaliku bez sava izsapņotā ciema. Tas tikai nebija tāds, kādu es to iedomājos.
Es joprojām ticu, ka ir nepieciešams vesels ciems, lai izaudzinātu bērnu. Es tikai negaidīju, ka manu ciemu šī gada laikā uzbūvēs arī pilnīgi sveši cilvēki.
Kamēr mani tuvākie gāja uz darbu, izvairījās no ciemošanās, lai nenodotu mums vīrusus, vai vienkārši izvēlējās nebūt šī mūsu dzīves posma daļa, es atradu atbalstu citur. Visbiežāk – citu mammu rokās.
Sievietes manā dzīvē, ar kurām bija zaudēts vai nebija izveidojies pārāk stiprs kontakts, pēkšņi kļuva par svarīgu manas dzīves daļu, jo mēs vienlaikus kļuvām par mammām.
Māras vecuma mazulīšu FB grupiņa, ko atradu vēl gaidību laikā, ir bijusi ar mani ik dienu. Tajā esmu satikusi daudzas brīnišķīgas, spēcīgas un gudras mammas, un mēs esam viena otru balstījušas cauri visam grūtniecības, pēcdzemdību, zīdīšanas, piebarojuma un citu brīnumu laikam.
Brīnišķīgā Pep mammu programma “Piedzimstot bērniņam” – manas divas PEP mammas, Solvita un Līga, un atklātās, drosmīgās māmiņas no Līgas vadītās atbalsta grupas.
Un arī instagrams, ar @my_first_year_too priekšgalā. Visas skaistās, iedvesmojošās mammas, ko esmu atradusi caur šo projektu vai kā citādi – paldies par dalīšanos! Tas tik ļoti ir palīdzējis nejusties vienai.
Ir diezgan loģiski, ka manu ciemu šogad veidoja citas māmiņas. Mums ir laiks, ko veltīt viensotrai, un vairāk par visu – mēs saprotam, par ko ir stāsts. Citiem to ir grūtāk saprast. Arī vistuvākajiem.
Esmu ļoti pateicīga šai sava ciema daļai, un esmu pārliecināta, ka bez viņām es būtu pazudusi.
Ja es kaut ko varētu savā pieredzē mainīt, tad galvenokārt to, ka lielākā daļa manu pateicību aiziet virtuālām, attālinātām pieredzēm. Dažas no sava ciema mammām es tā arī neesmu satikusi dzīvē. Tur arī rodas tā vientulības sajūta. Ceru, ka jaunais gads atnesīs vairāk klātbūtnes. Gan svešas, gan pazīstamas.
Mammas, neesiet vienas! Jūsu ciems ir tepat aiz stūra. Pat, ja ne tāds, kādu jūs to izsapņojāt.
Galu galā es šajā gadā mācījos skaitīt to, kas man ir, nevis to, kā man trūkst.
Un visvieglāk man to bija darīt vakar, meitas īstajās, nevis izsapņotajās dzimšanas dienas svinībās.
Mēnesi pirms noliktā datuma es uz pusi saīsināju viesu sarakstu – Mārai nekādu prieku nesagādātu milzīgs bars ar teju nekad nesatiktiem cilvēkiem. Lai vai cik svarīgi viņi man nebūtu.
Un tā dienā, kad beidzot notika ilgi gaidītais pikniks, mana piesardzīgā dāma atplauka sev pazīstamā vidē. Viņa priecīgi darbojās visai kņadai pa vidu, ļāvās tikt paņemta rokās un uzsmaidīt fotogrāfiem. Viņa mierīgi noskatījās, kā brīžiem pazūdu no viņas redzesloka, un kopumā rādīja man, ka šis divvientulības, tuvības un roku auklēšanas gads ir izaudzinājis drošu, draudzīgu, sirsnīgu bērnu, kas atpazīst savus tuvos un ļaujas dzīvei.
Tās bija četarpus stundas tīra prieka starp divām diendusām.
Lai jums visiem atrodas tāds ciems, kādu vajag tieši jums. ✨