Mammošana, robežas un kailums

Nesen ar terapeiti runājām par manām dusmām, un viņa teica, ka vispār jau dusmas ir diezgan normāla reakcija uz to, kas ar mani ikdienā notiek. Jau vairāk kā gadu dienu no dienas tiek pārkāptas manas emocionālās un fiziskās robežas.

Mans dienas plāns, vēlmes un nodarbes ir jāpielāgo bērnam. Ir jāspēj savākties, atbalstīt un apkopt arī tad, kad nav spēka, ir skumji vai virsū nāk lielas dusmas. Esmu gandrīz nemitīgā fiziskā kontaktā ar meitu – nesu, apskauju, ģērbju, mazgāju, baroju, zīdu, rotaļājos, guļu blakus, reizēm tieku parauta aiz matiem, nosiekalota, pakošļāta, saknaibīta vai izmantota par klinšu sienu. Man nekad netiek prasīta atļauja, pirms mani aiztiek.

Šī nav sūdzēšanās. Lai arī ir pilnīgi saprotami, ka ir mammas, kurām no šādas ikdienas rodas ārkārtīgi liela nervu un ķermeņa pārslodze, es ar situāciju tieku galā salīdzinoši labi. Tā kā agrāk vienmēr jutu diezgan lielu pieskārienu deficītu, šobrīd viss šķiet plus mīnus balansā. Ja neskaita kādu dusmu uzplūdu laiku pa laikam. Bet tas arī ir normāli.

Tas, par ko es šajā kontekstā aizdomājos, ir kailums. Pirmās nedēļas pēc dzemdībām es visu dienu pārsvarā pavadīju pusplika. Toreiz es to nesapratu, bet tagad atskatoties redzu, ka dzemdību, zīdīšanas un lielo fizisko pārmaiņu pieredze tik spēcīgi un neatgriezeniski nojauca manas robežas par to, kas ir mans ķermenis, kam tas pieder un kāda ir tā funkcija, ka tas pilnībā izdzēsa jebkādu kaunu, kas man reiz bija.

Arī tagad, gandrīz pusotru gadu vēlāk, man ir sev jāatgādina, ka pārģērbjoties ir jāpiesedzas, ka brīvi zīdīt nevar gluži PILNĪGI visur, ka ejot uz tualeti drīkst un būtu ieteicams aizvērt durvis. Es pārsvarā to daru citu cilvēku dēļ. Lai viņi nejustos neērti. Mans ķermenis ir tālu no “ideāla”, bet mani pašu vairs īsti neuztrauc ne mīkstumi, ne matiņi, ne pumpas vai intīmas zonas. Croptopi manā dzīvē ienāca PĒC dzemdībām.

Jāsaka, ka šīs pārmaiņas man ir bijušas ļoti atbrīvojošas, bet vienlaikus arī jūtos kaut ko pazaudējusi. Ne obligāti labu vai sliktu, vienkārši kaut ko, kas tur agrāk bija, un tagad vairs nav.