
Miķeļa dzemdību stāsts
Man nav ne mazākās vēlēšanās šo stāstu pasniegt kā citādi kā brīnumu, kas man tika uzdāvināts manā nespēkā un vājumā. Pateicībā, ka man blakus bija šie cilvēki, kas mani tādu redzēja un pieņēma bez nosacījumiem.

Man nav ne mazākās vēlēšanās šo stāstu pasniegt kā citādi kā brīnumu, kas man tika uzdāvināts manā nespēkā un vājumā. Pateicībā, ka man blakus bija šie cilvēki, kas mani tādu redzēja un pieņēma bez nosacījumiem.

Šī gada pirmajās dienās septītajā grūtniecības nedēļā zaudējām bērniņu – piedzīvoju spontāno abortu. Ja manām meitiņām ir savi dzimšanas stāsti, es gribēju tādu arī šai grūtniecībai. Mazulis nepiedzima, bet viņš bija un vienmēr būs ar mums.

“Man šodien laba lieta bija tas, ka es spēlējos, un slikta lieta bija, ka jākārto mantas.” (Māra, 3g.)

Pļaujot, ravējot vai lasot stiklus ārā no melnzemes, stādot, laistot, apgriežot – katru reizi galvā iestājas dziedinošs miers.

Par izaicinājumiem, īstenojot savus sapņus, pierasts runāt tikai tad, kad tie ir pieveikti. Bet šeit lasi patiesu atskatu uz mana grāmatu kluba pirmo gadu. Par neveiksmēm, plānu maiņām un lēno ceļu līdz mērķu piepildījumam.

Līdz ar Māras piedzimšanu pirms trim gadiem tikām iemesti ar galvu pa priekšu mazo cilvēku lielo emociju pasaulē.

Es gribu, lai viņas zina, kā pret viņām drīkst – un kā nedrīkst – izturēties.

Ļauties vājumam, ļauties nekārtībai, haosam, diendusām, emocijām, ļauties saulei, spēka brīžiem un iedvesmai.

Kad pirms tikšanās ar ainavu arhitektiem piesēdāmies paši padomāt, ko tad īsti gribam no sava dārza, saraksts patiesībā uzauga diezgan ātri.

Kā mums gāja un ko mēs darījām, satiekoties padziļinātai grāmatu kluba diskusijai par Dž. K. Roulingas “Harijs Poters un Filozofu akmens”.
Mani sauc Lote Šteina, esmu satura veidotāja, trīs bērnu mamma un grāmatu kluba MUMS vadītāja.
Šajā blogā atradīsi stāstus un padomus, kas uzkrājušies, audzinot sevi par mammu un būvējot pašai savu lasītāju kopienu.
