
Un ko tālāk? Sešas nedēļas pēc spontānā aborta
Ja pirmās dienas pēc bērniņa zaudējuma likās daudz maz pašsaprotamas, tad pusotru mēnesi vēlāk gribas piedzīvot kaut nelielu noslēguma sajūtu.

Ja pirmās dienas pēc bērniņa zaudējuma likās daudz maz pašsaprotamas, tad pusotru mēnesi vēlāk gribas piedzīvot kaut nelielu noslēguma sajūtu.

Šī gada pirmajās dienās septītajā grūtniecības nedēļā zaudējām bērniņu – piedzīvoju spontāno abortu. Ja manām meitiņām ir savi dzimšanas stāsti, es gribēju tādu arī šai grūtniecībai. Mazulis nepiedzima, bet viņš bija un vienmēr būs ar mums.

“Man šodien laba lieta bija tas, ka es spēlējos, un slikta lieta bija, ka jākārto mantas.” (Māra, 3g.)

Par izaicinājumiem, īstenojot savus sapņus, pierasts runāt tikai tad, kad tie ir pieveikti. Bet šeit lasi patiesu atskatu uz mana grāmatu kluba pirmo gadu. Par neveiksmēm, plānu maiņām un lēno ceļu līdz mērķu piepildījumam.

Līdz ar Māras piedzimšanu pirms trim gadiem tikām iemesti ar galvu pa priekšu mazo cilvēku lielo emociju pasaulē.

Es gribu, lai viņas zina, kā pret viņām drīkst – un kā nedrīkst – izturēties.

Ļauties vājumam, ļauties nekārtībai, haosam, diendusām, emocijām, ļauties saulei, spēka brīžiem un iedvesmai.

Kad pirms tikšanās ar ainavu arhitektiem piesēdāmies paši padomāt, ko tad īsti gribam no sava dārza, saraksts patiesībā uzauga diezgan ātri.

Kā mums gāja un ko mēs darījām, satiekoties padziļinātai grāmatu kluba diskusijai par Dž. K. Roulingas “Harijs Poters un Filozofu akmens”.

Kas padarīts 2023. un kas plānots 2024. gadā? Teikšu godīgi, esmu nobijusies. Negribas nemaz mēģināt, jo tad pastāv iespēja, ka man nesanāks. Kamēr tikai sapņoju un plānoju, tas viss vēl var būt tik liels un spožs kā es ceru.
Mani sauc Lote Šteina, esmu satura veidotāja, mamma divām mazām meitām un grāmatu kluba MUMS vadītāja.
Šajā blogā atradīsi stāstus un padomus, kas uzkrājušies, audzinot sevi par mammu, būvējot pašai savu kopienu, kā arī uzturot vairāk nekā piecpadsmit gadus ilgu draudzību ar manu ļoti raibo draugu grupu.
