Mārai divi gadi!
Cik es esmu laimīga, ka dzīvoju tieši šo dzīvi kopā ar Tevi, mana mazā!
Reiz sensenos laikos es braucu uz jauno dzejnieku un prozaiķu nometnēm, reizēm pat uzstājos un publicējos. Pirms septiņiem gadiem sēdēju Jauno un iesācēju autoru semināra pirmajā rindā un sūdzējos, ka nometnēs mums ir pārāk daudz brīvā laika.
Kad pienāca mana kārta uzklausīt kritiku, Kārlis Vērdiņš man teica, ka neizklausās, ka rakstīšana ir mana sirdslieta, un vai es esmu padomājusi, vai negribu darīt ko citu.
Vēlāk arī Literārajā akadēmijā Andris Akmentiņš mums atkārtoja to, ko no citiem autoriem dzirdējām ļoti bieži: “Ja varat nerakstīt, labāk nerakstiet.”
Un tobrīd man nācās atzīt, ka es varu nerakstīt. Lai gan rakstīšana bija neatņemama manas dzīves un identitātes sastāvdaļa jau kopš agras bērnības, beidzot augstskolu es jutu, ka manī lēnām iezogas sausums. Kaut kas dziļi manī izčabēja un dzīve veda citā virzienā. Es jutos pazudusi, vainīga un nožēlas pilna.
Tā es pavadīju turpmākos piecus gadus – jūtot, ka straume mani nes pavisam kur citur, nekā biju iedomājusies. Nespējot to mainīt vai ar to samierināties.
Un tad atnāci Tu, Māra
Es negribu teikt, ka bērnkopību nevar apvienot ar radošo darbību, bet tāds nebija mans ceļš. Man bija jābūt kam citam, pirms es kļuvu par Tavu mammu, un tas notika tieši tā, kā tam bija jānotiek. Tieši Tavā klātbūtnē es atkal atradu vārdus, kas runāja par mani, un ar lielu pārliecību atsāku rakstīt – šoreiz šeit, Instagram formātā.
Es tomēr nevaru nerakstīt. Bet rakstīt par mums ir dāvana, nevis pienākums. Tu mani esi no jauna izveidojusi, un es nenožēloju neko no tā, kas mani atveda līdz šim punktam.
Divi gadi tīras mīlestības un drošības sajūtas. Divi gadi ar pašu labāko manis versiju. Manai mazajai, manai pirmajai, manai Māriņai šodien ir divi gadi! Bet jums lai tiek divus gadus vecs dzejolis.
Ja es rakstītu dzeju, visi mani dzejoļi
vispirms būtu par manu meitu
Ja es rakstītu par jūru, vispirms no
manis ārā izlītu apceres par viņas
zilajām acīm
Ja es rakstītu par pelniem, vispirms es
atklepotu sāpes, kas izdedzināja viņas
dzemdību ceļu pie manis
Ja es rakstītu par tumsu, vispirms tajā
skanētu viņas klusā elpa man blakus
Ja es rakstītu par medu, vispirms es
mazgātu savas lipīgās rokas, kas
glaudījušas viņas karsto, slapjo pakausi
Ja es rakstītu par mežu, vispirms es
tajā sēdētu klusumā pēc viņas
izmisušajām raudām
Ja es rakstītu par pilsētu, vispirms es
viņai izstāstītu par visām ielām, kur
mēs kopā esam gājušas
Ja es rakstītu par sevi, vispirms būtu
jāatbrīvo mani mati no viņas
plaukstām, manas lūpas no viņas
pirkstiem, mana āda no viņas ādas,
mana asinsrite no viņas asinsrites
Kad pali ir aiznesuši
pēdējās dambja paliekas
Es atviegloti nopūšos
un eju atkal likt meitu pie krūts
L. Šteina, 2021