Annas Mantojums – izrāde par vardarbību ģimenē

Kā runāt par vardarbību ģimenē, ja to ir darījis tev tuvs un mīļš cilvēks? Kā tikt galā ar to, ka šis cilvēks vēlāk nonāk tavā aprūpē?

Piektdien biju manas mīļās draudzenes Annas Belkovskas un viņas kolēģu izrādes “Mantojums” pirmizrādē Dirty Deal Teatro.

Annas pieredze ir sāpīga un īsta, bet izrādes radošā komanda to māk pasniegt tik skaisti, mīļi un asprātīgi, ka es ļoti viegli varēju atrast brīžus, kad izšņaukt savu saraudāto, puņķaino degunu – bija tikai jāpagaida līdz nākamajai iespējai izsmieties.

Raudāju es jau no brīža, kad ieraudzīju Annu stāvam starp Jāni un Viesturu viņas tēva dzīvokļa durvju ailē. Abi vīrieši stāvēja Annai abās pusēs kā miesas un dvēseles sargi, un tā viņi arī Annu pavadīja viņas stāstā.

Man pašai šo izrādi skatīties bija īpaši smagi ne tikai tāpēc, ka to visu ir piedzīvojis man tik ļoti tuvs cilvēks, bet arī tāpēc, ka jutos vainīga.

Daļa no izrādē attēlotajiem notikumiem norisinājās pandēmijas vidū, kad es nesen biju kļuvusi par mammu un man uz rokām bija ļoti prasīgs zīdainis. Manai labākajai draudzenei bija prātam neaptverami smagi, bet es nevarēju iziet no mājas.

Lai arī centos Annai būt blakus attālināti, nekāds lielais palīgs es nebiju, un tajās absurda pilnajās nedēļās, ko Anna izrādē attēlo, uzliekot blondu parūku un dejojot medmāsas halātā, viņa lielākoties jutās un bija viena.

Galu galā jau šis mantojums bija viņas, nevis mans, un es to Annas vietā arī nemaz nevarēju iznest – pat, ja nebūtu piesaistīta mājām un zīdainim.

Tomēr tam nebija jāpaliek tumsā – šādiem stāstiem nekad nav jāpaliek tumsā – un es gribētu, lai mums visiem būtu iespēja apgulties blakus saviem vistuvākajiem cilvēkiem un izrunāt savas dzīves tumšākos brīžus tā, ka beigās mūsos ir tikai gaisma.

Izdariet sev pakalpojumu, pērciet biļetes un ejiet uz “Mantojumu”! Un vēl izlasiet, ko par “Mantojumu” raksta pati Anna.