5 lietas, ko daru citādi ar otro bērniņu
Kad man jautā, kā mums iet, man patīk stāstīt šo joku – pēc manas pirmās bērnkopības pieredzes ar Māru man ir sajūta, ka esmu izgājusi armijas apmācības, lai tagad strādātu par lielveikala apsargu.
Ar otro bērnu es lietas galvenokārt daru citādi tāpēc, ka es varu un man vajag. Jo otrais bērns nav pirmais bērns. Jo es vairs neesmu mamma tikai vienam bērnam. Elziņa pagaidām ir mierīgāka, nekā Māra, un man ir vairāk prasmju. Es labāk saprotu, ko gribu. Visas manas zināšanas vēl ir gana svaigas, lai nevajadzētu lietas mācīties no jauna.
Šīs piecas lietas es biju iecerējusi jau pirms Elza piedzima, un ar prieku varu teikt, ka vismaz pirmajā mēnesī man tās ir izdevies arī realizēt.
1. Atgriezos darbos, cik vien drīz varēju, piesaistot papildu palīgus
Bērnu kopšanas atvaļinājumā ar Māru devos diezgan izdegusi un man šķita, ka nekad vairs negribēšu spert kāju darbā. Un man joprojām nav vēlmes atstāt savas mazās kādam svešam cilvēkam, lai visu dienu pavadītu kaut kur prom, tomēr esmu sapratusi, ka šāda “visu vai neko” attieksme man neder. Man ļoti patīk laiku pa laikam iekustināt smadzenes, un pēc diviem gadiem mājās es sapratu, ka vēl divus šādi pavadīt noteikti nevēlos.
Patiesībā jau Māras pirmajā gadā es uzņēmos dažus pro-bono un arī apmaksātus projektus, bet man toreiz nepietika prāta atzīt, ka es nevaru reizē pieskatīt bērnu un strādāt.
Mēģināju darīt abus reizē, un tā bija katastrofa.
Nu un vēl es gribu strādāt tāpēc, ka mums, vienkārši vajag naudu mājas būvniecībai un iekārtošanai… Daudz naudas. Jo vairāk, jo labāk.
Tāpēc es martā – Elzas dzīves pirmajā mēnesī – esmu nostrādājusi jau vairāk nekā 30 stundas.
Bērnus tai laikā pie skatīja Rihards (ja meitenes bija nomodā).
Ilgtermiņā plāns ir Māru dabūt bērnudārzā un piesaistīt aukli Elzai, pašai strādājot no mājām. Diemžēl tēta BKA plāni visticamāk nerealizēsies, jo sapratām, ka tas būtu mums finansiāli neizdevīgi.
2. Knupi ņēmu līdzi jau uz dzemdību nodaļu
Ar pirmo bērnu gribēju visu izdarīt “pareizi” un, lai “nesačakarētu zīdīšanu”, knupi mēģināju iepazīstināt tikai vairākas nedēļas pēc Māras dzimšanas. Un viņa, protams, knupi nepaņēma.
Tā nu brīžos, kad citiem bērniem varbūt varētu iedot knupi – uz pārdzīvojumiem, naktī guļot – Māra dzīvojās ar manu krūti mutē.
Kas, protams, ir skaisti un pareizi, bet ej tu nost, cik nogurdinoši.
Ja mums būtu knupis, es iespējams būtu Māru zīdījusi ilgāk, nekā to darīju – jo es nebūtu tik nogurusi viena pati pildīt mierinātāja funkciju.
Nav jau teikts, ka Māra būtu knupi (vai pudeli) paņēmusi arī tad, ja es to piedāvātu uzreiz. Tomēr, būdama diezgan pārliecināta par vismaz savām zīdīšanas spējām, es Elzai knupi piedāvāju jau pirmajā viņas dzīves dienā, un mums viss aizgāja.
3. Pie ārstiem un citiem speciālistiem eju TIKAI pēc pazīstamu cilvēku rekomendācijām
Es vairs nekad, nekad neiešu pie jebkāda bērnu speciālista uz dullo. Diemžēl ir ļoti daudz ārstu, kas izplata novecojušas bērnkopības metodes, un man ar Māru sanāca daudz laika pavadīt satraucoties un raudot par to, ka “speciālistu” ieteikumi man šķiet patiesi nežēlīgi pret mani un manu bērnu – bet gribot klausīt ārstiem un darīt visu “pareizi”.
Šis, protams, ir plāns ledus pa ko staigāt, un tā viegli iebraukt galīgā ezotērikā. Es uzticos medicīnai, bet vēlos, lai ārsti savas zināšanas ir atjaunojuši, un negribu klausīties viņu viedokli jomās, kurās viņi nav speciālisti.
4. Eju ratu pastaigās… un vispār dzīvoju, nesaaugusi vienā masā ar zīdaini 24/7
Nespēt Māru nolikt gan nebija mana brīvprātīga izvēle. Par šo ir vairāk jāsaka paldies Elziņai, ka viņa vismaz pagaidām tomēr ļaujas arī ratiem, ligzdiņai, šūpulītim un citām rokām, kas viņu ir gatavas paauklēt.
Tagad saprotu, ka spēt nolikt bērnu ir, pirmkārt, milzīga veiksmes spēle, un tikai otrkārt prasme.
Arī ar “noliekamu bērnu” ir tiešām jāgrib viņš nolikt, un tad jāpiešaujas, kā to izdarīt.
Māra, pirmkārt, nebija noliekama, bet tagad atskatoties redzu, ka es arī īsti negribēju viņu nolikt. Man tolaik bija iespēja visu dienu gulēt ar bērnu sev uz krūtīm, un man tas patika.
Tad, kad to mēģināju, es to darīju vairāk citu cilvēku dēļ, jo viņiem likās, ka es Māru izlutināšu, sevi izdedzināšu vai pat Mārai kaut kā kaitēšu.
Bet otrajam bērnam ir otrā bērna dzīve – es būtu pamatīgās nepatikšanās, ja Elzu nevarētu nolikt, jo man uzmanība jāvelta arī Mārai. Un tā nu mēs varam. Knupis ļoti palīdz…
5. Nesekoju Eko Mammām
Ilgi domāju, vai atklāt vai neatklāt viņas pie šī saraksta. Galu galā izlēmu, ka negribu justies tā, it kā viņas aiz muguras aprunātu, pie tam, nemaz netaisos viņas baigi aprunāt. Esmu viņām pateicību parādā.
Tad, kad man bija (kā es Māru saucu) “ekobēbītis” – jeb bērns, kas daudz kliedza, neņēma knupi vai pudeli, un gribēja būt tikai pie mammas visu pirmo savas dzīves gadu, viņu saturs man sniedza ļoti lielu mierinājumu.
Ka tas ir normāli. Ka tā drīkst būt. Ka tā ir arī citām mammām, un viņas ar to tiek galā un pat izbauda.
Es arī izbaudīju.
Es no Eko Mammām ļoti daudz ko iemācījos, tomēr tad, kad bija beidzies ceturtais trimestris ar Māru, es sāku just, ka viņu saturs manī rada spriedzi. Ka viņu metodes tomēr no manis prasa pārāk daudz un izdedzina, un es pieņēmu lēmumu no viņām atvadīties.
Sekojot tādam “eko” saturam, ir viegli pašai iebraukt otrā grāvī un sākt domāt, ka, piemēram, bērniem nedrīkst dod knupi – lai arī tas tavu dzīvi ļoti atvieglo.
Jo knupis taču aizstāj mammu, nevis mamma knupi.
Un, kas bija mierinoši tad, kad knupi vienkārši fiziski nevarēji bērnam iedot, šķiet pārmetoši tad, kad šāda iespēja ir dota.
Pirmās divas nedēļas Elzas dzīvē cīnījos ar vainas apziņu, redzot viņu ar knupi mutē, jo man bija sajūta, ka viņai taču patiesībā vajag mani.
Bet mani vajag arī Mārai. Un tā es atradu veidu, kā būt viņām abām.
Nav viena pareiza veida, kā audzināt bērnus. Tādu ir daudz. Un tagad, kad esmu atradusi savējo, man vairs nav vajadzības sekot Eko Mammām, ja es jūtu, ka viņu saturs man nenoder.
Gribu uzsvērt, ka, manuprāt, nav viena pareiza veida, kā audzināt bērnus. Tādu ir daudz – un ar katru bērnu tas būs citādāk. Otrajam bērnam ir otrā bērna dzīve, un mūsējā lai ir šāda.