Ar tām dzemdībām ir tā, ka nekad nevar zināt, kad un kā tās sāksies, un viltus trauksme, gaidīšana, neskaidrība un pārsteigumi ļoti piederas pie lietas. To es gribēju šoreiz pastāstīt un parādīt. Tomēr, ja tevi interesē tikai tas brīdis, kad viss patiešām pa īstam sākās, sāc stāstu lasīt no virsraksta Ceļā uz dzemdību nodaļu.

Un par pašām dzemdībām – šādi izskatās pieredze, kurā viss notiek tieši tā, kā cerēts un plānots. Ja pirmajā reizē nesanāk, vienmēr var cerēt uz otro!

Lote

Elza | 2023. gada 1. marts, 23:39 | 3,5kg | 54cm
38 nedēļas un 6 dienas

Ilgi plānotas un gaidītas dzemdības ūdenī. Smags darbs un neticami skaista satikšanās. Māsiņa Elziņa sagaidīja pavasari, lai gan mājās brauca putenī. Stāstu par manām pirmajām dzemdībām vari izlasīt šeit.

Pēdējais gaidību mēnesis

9. februārī, pilnās 36 nedēļās un tieši mēnesi pirms noliktā dzemdību datuma – 9. marta – devos uz savu pēdējo plānoto vīzīti pie ginekoloģes. Vizītē saņēmu zaļo gaismu, ka no nākamās nedēļas varu sākt gaidīt savu maziņo.

Nākamajā dienā aizgāju pie kosmetoloģes, nedēļas nogalē aizbraucu uz Rīgu pabrančot ar draugiem un noliku sev dienu, kad sākšu gaidīt – 19. februārī, 37 nedēļās un 3 dienās. Biju tikusies ar savu izvēlēto līgumvecmāti, noklausījusies savus izvēlētos dzemdību un pēcdzemdību kursus, uzrakstījusi savu dzemdību plānu un sakārtojusi somas. Es mērķtiecīgi plānoju ūdens dzemdības, kuras neizdevās manās pirmajās dzemdībās pirms diviem gadiem.

Gaidīšanā apzināti iegāju bez liekas spriedzes, turpināju dzīvoties ar Māru, iet pastaigās un uzņemt ciemiņus, pāris stundas arī pastrādāju pie saviem pašnodarbinātā darbiņiem. Lai arī biju noskaņojusies uz februāra bēbīti, ķermenis nekā īpaši neliecināja, ka gatavojas pārmaiņām, tā nu arī es ļāvos plūdumam.

Februāra beigās vienīgi uz kājām izmetās sausi, niezoši pleķi – drošības pēc vēl pēdējo reizi nodevu analīzes un sarunāju vizīti pie ārstes 25. februārī.

25.-26. februāris

38 nedēļas un 2-3 dienas

Sestdien trakā putenī braucām no Cēsīm uz Valmieru, lai noskaidrotu, ka visticamāk esmu iedzīvojusies atopiskajā dermatītā. Pie reizes apskatījām dzemdību ceļus – kakls vēl augsts, augļūdeņu daudz, atvērums varbūt 2cm. Ārste man piedāvāja patīrīt dzemdes kaklu, jo tas mēdz mazliet iekustināt dzemdību procesu, un es ar lielu entuziasmu piekritu. Uz atvadām pus pa jokam vienojāmies, ka šodien putenī dzemdēt nevajadzētu, bet rīt gan jau varētu.

Svētdien pēcpusdienā biju draudzes pasākumā, kad sākās jūtama kustība dzemdes rajonā. Elza sev netipiski aktīvi spārdījās un virzījās uz leju, zem vēdera un mugurā jutu milzīgu spiedienu, brīžiem asus dūrienus. Visai drīz vairs nevarēju palikt atgūlusies dīvānā – staigāju apkārt, gāju uz tualeti, sēdēju lotosa pozā un viegli šūpojos. Atvadoties visiem teicu, ka, ja viss tā turpināsies, paredzu, ka tuvāko trīs dienu laikā dzemdēšu.

Mājās iegāju vannā, bet sāpes neatkāpās. Noskuvu kājas un apēdu mazu svinību kūciņu. Izkāpusi no vannas ieraudzīju, ka man ir noslīdējis vēders, kas bija pēdējais stimuls salikt mugursomā vēl dažas nesaliktās mantas, ko izmantoju ikdienā. Piespiedu sevi aiziet gulēt, lai atpūstos pirms lielā notikuma.

27.-28. februāris

38 nedēļas un 4-5 dienas

Pirmdienas rītā pamodos agri, ap četriem no rīta, jo jutu vājas kontrakcijas. Domās lūdzos, lai nāk vēl, lai sāp vairāk, lai viss sākas. Katru sāpi sagaidīju ar baudu un prieku, vienlaikus zinot, ka tās vēl ir daudz par vāju, lai ko dotu. Izlēmu iekāpt vannā un pamērīt starplaikus. Minūti garas ar 6 minūšu starpību, bet vājas, vājas. Toties vannā ieraudzīju peldam dažus gaišus gļotu korķa gabalus. Sapriecājos un izlēmu, ka jāiet atpūsties pirms lielā notikuma – ap sešiem no rīta gāju atpakaļ uz gultu, apskāvu Māru un gulēju tik ilgi, cik viņa man to atļāva.

Otro reizi cēlos astoņos, un man par lielu vilšanos kontrakcijas bija pilnībā pazudušas. Jutos sagurusi un mocīja viegls nelabums, spiediena sajūta mugurā un vēdera apakšā, turpināja izdalīties gaišs gļotu korķis, bet vairāk nekas. Ap diviem noliku Māru gulēt un izgāju pastaigā ar cerību kaut ko iekustināt. Nogāju 7,5km, brīžiem kaut ko sajutu, bet kopumā bez noturīgiem rezultātiem. Sazinājos ar vecmāti un viņa teica, ka iespējams vēdera noslīdēšana izraisījusi nelielu progresu un priekšvēstnešus, bet mazā tomēr vēl nav gatava satikties ar ārpsauli, tāpēc viss apstājies.

Otrdien cēlos kārtīgi izgulējusies un jutos atkal kā parasta grūtniece, nevis dzemdētāja. Aizrakstīju visiem, kam tas bija aktuāli, ka progresa nav, un atgriezos neaktīvajā gaidīšanas režīmā. Pieķēros pie saviem darba projektiem, sazvanījos ar psihoterapeiti, un vakarā visi aizbraucām pastaigāt uz mežu. Tā kā diena bija visai aktīva, nepievērsu uzmanību tam, ka Elza vēderā bija diezgan mazkustīga – parasti punča ballītes man sākās vakarā pirms gulētiešana. Apgūlos un gaidīju ierasto dauzīšanos, tomēr aizmigu, pirms paspēju to sagaidīt.

1. marts, trešdiena

38 nedēļas un 6 dienas

Diena sākās 4:30, kad mani ar saucienu “Mamma!” pamodināja Māra. Iemidzināju savu mazo-lielo, bet pati attapos, ka vakar taču nesagaidīju kustības. Sāku domāt, ka pēdējoreiz vienu ilgu spērienu apzināti sajutu terapijas sesijas laikā ap vieniem dienā, un kopš tā brīža – neko. Cēlos un gāju vannā parunāties ar mazo. No sākuma maigi un pacietīgi, tad jau stingrāk. Pamēģināju papurināt punci. Nekā.

Neteikšu, ka bija patiesi satraukusies, tomēr zināju, ka šādos gadījumos jābrauc pārbaudīties. Aizgāju vēl uz gultu, izdzēru pudeli ūdens un nogūlos uz kreisajiem sāniem. Rihis pamodās un prasīja, vai dzemdēju, un es izlēmu viņu nestresināt, lai jau izguļas, un vienkārši teicu, ka nē. 

Pagulēju vēl divas stundas, te kaut ko it kā sajūtot, te īsti nē. Pat vismazākās sajūtas īsti nesavācās uz rekomendētajām desmit kustībām divās stundās. Palaidu Rihardu izskriet un pati cēlos un sāku meklēt, vai es varētu tikt uz mazuļa sirdstoņu mērīšanu kaut kur tepat Cēsīs, nevis braukt uz Siguldu.

Šodien noteikti nedzemdēsi

8:30 noskaidroju, ka Cēsu klīnikā tuvākais brīvais laiks bija tikai 12:00, un klīnikas vecmāte diezgan stingri noteica, ka gribētu, lai es tomēr braucu uz savu dzemdību vietu. Sazvanījos ar savu vecmāti un izlēmu braukt. Tā kā bija skaidrs, ka nevaru braukt viena, tad sarunāju, ka mani uz Siguldu aizvedīs Endžija ar savu mazo puiku Oliveru, kamēr Rihards ar Māru paliks strādāt no mājām.

Gatavojoties braucienam, izmazgāju matus un pēc vecmātes ieteikuma ieēdu kaut ko saldu, kā arī turpināju purināt punci. Izbraucām neilgi pirms 10:00, un kāpņu telpā sajutu pirmo pieklājīgo spērienu. Tad vēl divus vai trīs 40 minūšu garajā braucienā uz Siguldu.

10:40 biju dzemdību nodaļā un nedaudz vairāk par pusstundu gaidīju rindā uz tonīšiem. Šajā brīdī Elza izlēma, ka laiks mosties no snaudas, un atsāka aktīvu kustību manā puncī. 11:30 sākām mērīt tonīšus, kas bija pilnīgi ideāli.

12:00 gāju uz kasi pēc vēl vienas dzemdību ceļu apskates – atkal nedaudz patīrīja dzemdes kaklu, kam joprojām bija tikai 2cm atvērums. Nodaļas vecmāte teica, ka mazā laikam gribēja paņemt brīvdienu pirms dzemdībām, bet šodien es noteikti vēl nedzemdēšu. Varu mierīgi braukt mājās un gaidīt.

Atpakaļceļā uz Cēsīm atgriezās sāpes un sajūtas, ko jutu svētdien vakarā un pirmdien no rīta. Velkošas sāpes mugurā un vēdera apakšā, nelabums, nogurums. Mašīnā sēdēt bija ļoti neērti, un arī mājās atbraucot atrast kādu ērtu stūrīti kļuva arvien grūtāk. Drīz vien atgriezās arī kontrakcijas, bet stiprāk, nekā pāris dienas atpakaļ, un arvien biežāk. Iegāju vannā un pagulēju gultā, bet drīz vien kļuva skaidrs – šodien es dzemdēšu gan.

Ceļā uz dzemdību nodaļu

18:00 devu ziņu savai vecmātei, ka viss ir sācies. 30 sekunžu garas kontrakcijas ar 2-3 minūšu starpību – garums un intervāls, kas saglabājās nemainīgs principā visu vakaru, mainījās tikai sāpju intensitāte. Sazvanīju Endžiju, lai atbrauc pieskatīt Māru, līdz no Rīgas ierodas mana mamma. Kontrakciju starplaikos saģērbos un sapinu matus. Kontrakcijas pārlaidu stāvot, atspiedusies pret palodzi, virtuves leti vai veļasmašīnu – kas nu gadījās pa ceļam.

Ap 19:00 izbraucām no Cēsīm un nedaudz pēc 19:30 bijām Siguldā. Brauciens nebija tik briesmīgs, kā man likās, ka būs – koncentrējos uz sevi, skaitīju sekundes aplikācijā, un starplaikos runājos ar Rihardu. Siguldā mūs sagaidīja mana līgumvecmāte Māra Grieze.

Māra mūs sagaidīja pie durvīm un saņēma mani aiz rokas, vedot uz dzemdību nodaļu. No tā brīža gan burtiski gan pārnestā nozīmē pilnā paļāvībā staigāju aizvērtām acīm. Kontrakciju sāpes bija tik stipras, ka redze kaut kā atslēdzās arī tad, kad acis turēju vaļā – pārsvarā redzēju tikai lietas tieši sev priekšā, kā tādā tunelī. Pašu kontrakciju laikā redze man škita kā lieka maņa, un acis es pārsvarā to laikā turēju ciet, vienalga, kur atrados. Jutu Riharda klātbūtni un atbalstu, bet visam pa virsu – Māras maigo, atbalstošo rokas spiedienu un viņas mierīgo, pārliecināto vadību.

Lielā darba sākums

Ap 20:00 pēc iekārtošanās savā pēcdzemdību istabiņā, devāmies uz dzemdību zāli, kur Māra pamērīja man toņus, kā arī konstatēja 4cm atvērumu un mīkstu, bet augstu dzemdes kaklu. Dabūju divas svecītes dzemdes kakla mīkstināšanai un sāku nopietni pieslēgties savam iecerētajam dzemdību plānam. Māra bija sagatavojusi maigu, tumšu apgaismojumu, un kopumā zālē bija ļoti mierīga un forša atmosfēra.

Ja pirmajās dzemdībās no sāpēm mēģināju izvairīties, aizbēgt, meklēt pozas, kurās sāp mazāk, tad šoreiz, izgājusi Mīļotavas dzemdību skolu un pēdējos grūtniecības mēnešus tam noskaņojusies un trenējusies, es ļoti gribēju ar sāpēm satikties pēc iespējas tuvāk. Zināju, ka man visvairāk sāpēs, ja stāvēšu kājās vai gulēšu, tad nu tā arī centos sevi novietot.

Slodze un spriedze auga ļoti strauji, un jutu, ka gribas raudāt no bailēm un žēluma pret sevi. Vienlīdz spēcīgi arī gribējās izvemties. Māra teica, ka abi varētu palīdzēt dzemdību procesam.

Kājās nostāvēt tomēr bija ļoti grūti, un es atkal apgūlos. Palūdzu Rihim atvērt manu dzemdību plānu, lai viņš skaļi palasītu manas dzemdību afirmācijas (tās pašas, kuras izmantoju, gatavojoties savām pirmajām dzemdībām), tomēr gandrīz uzreiz viņu apklusināju, jo viņš tās lasīja “nepareizajā” intonācijā.

Rihards pakavēja sev laiku, beidzot izlasot visu manu plānu, kurā vairākas reizes biju rakstījusi par savu vēlmi atrasties pozās, kas maksimāli veicinātu dzemdes kakla vēršanos: “Iegurnis vaļā, saliekties uz priekšu, draudzēties ar gravitāti.”

Tas, kombinācijā ar Māras ieteikumiem, lika viņu aicināt mani tomēr vēlreiz piecelties un mēģināt palikt stāvus. Es ļoti negribēju celties, bet zināju, ka pati biju to ierakstījusi savā dzemdību plānā, tāpēc paklausīju. Bez Riharda aicinājuma es droši vien būtu palikusi guļus.

Mazliet saņēmusies atcerējos, ka man mašīnā ļoti palīdzēja redzēt, cik tālu esmu katrā kontrakcijā, pierakstot to aplikācijā, un palūdzu Rihardam to darīt skaļi. Ar 30 sekunžu garām kontrakcijām sāpīgākais posms bija pats viducis, 15 sekundes, un tad pamazām palika arvien vieglāk. Zināju, kas tuvojas, kad ir stiprākais punkts, un cik tālu ir atvieglojums. Koncentrējos tikai uz to, ka jāiztur šīs dažas sekundes. Rihardam skaitīšana iedeva konkrētu uzdevumu, ko darīt, un palīdzēja palikt nomodā, kad uznāca sagurums.

Kādā brīdi attapos, ka man joprojām nav nogājuši ūdeņi, un satraucos, ka tie būs jādur. Māra mierināja, ka to darīs tikai tad, ja nebūs progresa, un tad arī varēsim domāt par anestēziju, ko ņēmu pirmajās dzemdībās pie ūdeņu duršanas – abas šīs lietas palīdz paātrināt dzemdības, bet šobrīd viņai izskatās, ka tas mums nebūs nepieciešams.

Tev iet labāk, nekā tev liekas

Stāvot kājās, atbalstījusies pret pārtinamo galdiņu, beidzot izvēmos, ko arī redzēju kā labu zīmi par dzemdību progresu, un mazliet atžirgu. Tikusi pāri sevis žēlošanai un atgriezusies pie sava plāna, vaicāju Mārai, vai viņa man var kā ieteikt palīdzēt atslābināties, jo jutu, ka par spīti manam plānam, uz katru kontrakciju saspringu, un biju sākusi trīcēt no muskuļu spriedzes, ko piedzīvoju arī iepriekšējās dzemdībās.

Māra mani iedrošināja, ka man iet labāk, nekā pašai liekas, un aicināja apskatīties atvērumu, pamērīt toņus, bet pēc tam doties uz dušu, kur es varētu nedaudz atslābināties. Viņa norādīja, ka, protams, ir jāmēģina ar sāpēm sadraudzēties, bet nevar arī sevi tā nomocīt, ka vairs nav iespējams to izturēt. Ja vajag atvieglojumu, tad vajag. Viņa piedāvāja arī smieklu gāzi, bet tāda ideja mani galīgi nesaistīja. Ūdens vienmēr ir bijis mans dziedinātājs.

Ap 21:30 atvērums bija 6cm un mēs devāmies uz dušu. Līdzi paņēmām vingrošanas bumbu, bet es biju ļoti apņēmusies palikt kājās. Kontrakciju laikā atspiedos ar rokām pret bumbu un apļoju gurnus zem siltā dušas ūdens. Tā pavadījām aptuveni stundu, kad Māra ierosināja, ka varētu sākt laist vannā ūdeni.

Dzemdību vanna

Ap 22:30 atgriežoties dzemdību zālē, atvērums bija 8-8,5cm. Māra man piedāvāja iepotēt nošpu, kam piekritu, jo arī tā mīkstina dzemdību ceļus. Dzemdes kakls joprojām bija augsts. Ļoti gribējās vienkārši sabrukt un nekustēties, lai sāpes mani neatrod un atstāj mierā.

Māra teica, ka es varētu iet uz vannu, bet es vēl nejutos tai gatava, jo zināju, ka darbs priekšā ir vēl grūtāks nekā tas, ko jau esmu izdarījusi. Centos noskaņoties uz cīņu, nevis padošanos, bet prātu pārņēma sāpes, tiešām šķita, ka es neko nevaru. Gulēju uz kušetes ar aizvērtām acīm, spēcīgi spiedu Riharda roku uz katru kontrakciju, un teicu, ka man jāpadomā.

Galu galā, Māras un Riharda iedrošināta, cēlos un gāju uz vannu. Domāju par to, ka man nav variantu – pat, ja liekas, ka es nevaru, man kaut kā tam vienkārši jātiek cauri. Gulēšana uz kušetes un lēmumu nepieņemšana ne ar ko nepalīdzēs.

Iekāpjot vannā, jutos kā atgriežoties mājās.

Man aplika toņus un es uz mirkli atlaidos siltajā ūdenī. Tomēr man bija taisnība, ka grūtākais bija tikai vēl priekšā. Par spīti tam, cik labi jutos ūdenī, pašā vannā īsti nevarēju atrast ērtu pozu, kurā pārlaist kontrakcijas, un tas dzina vieglā panikā. Zināju, ka gribu palikt ūdenī, bet baidījos izmēģināt citas pozas.

Māra mani pierunāja pamēģināt nomesties četrrāpus, bet arī tā nejutos labi. Kontrakcijas kļuva garākas, nekā spēju tās izturēt. 40-60 sekundes. Ārprātīgi sāpēja mugura. Jutos kā ķēve, kas mēģina norauties no pavadas, brīžiem bezsakarīgi svaidījos apkārt, brīžiem sāku kliegt.

Māra maigi, bet stingri norādīja, ka kliedzot es nekur nenonākšu. Ar visiem spēkiem centos noturēt saprātu. Māra prasīja, kādā pozā gribu atrasties, vai jūtu spiešanas sajūtu, vai man vajag pamasēt muguru, bet manā galvā skanēja tikai: “Es nezinu, es nevaru, es nezinu, es nevaru, es nezinu…”

Neesmu droša, kā nonācām līdz tam, ka sāku spiest. Šķiet, ka uz to mani aicināja Māra, pirms es pati spēju apjēgt to, ka jau patiešām jūtu spiešanas sajūtu. Man ļoti traucēja dzemdību vannas soliņš, likās, ka uz tā nevaru apsēsties, jo ļoti sāpēja mugura. Bet nespēju iedomāties sevi arī nevienā citā pozā. Māra kļuva ļoti nopietna un sauca mani atpakaļ pie sevis, lika skatīties viņai sejā.

Viņa skaidroja, ka šis ir brīdis, kad es vairs neesmu es, bet esmu mamma, un man ir jāpieslēdz atbildība par savu meitiņu. Ka viņai būs grūti, ja es nesaņemšos un nespiedīšu. Ka tikšanās ir tuvu. Ieplestām acīm skatījos viņai pretī un jutos kā savvaļas dzīvnieks, kas pēkšņi ir iemācījies cilvēku valodu. Zināju, ka man ir viņai jāklausa, bet nezināju, kā es to izdarīšu.

Divi grūdieni

Spiest likās kā vistālākā darbība no tā, ko man gribētos darīt, bet es spiedu. Vienreiz. Rihards fonā vēl skaitīja kontrakcijas sekundes, bet Māra mani apturēja. Tagad nespied, tagad elpo – es atkal ar ieplestām acīm skatījos viņai sejā, ar visu spēku cenšoties koncentrēties uz to, ko viņa man saka un rāda – īsas, asas elpas, kamēr mans dzemdes kakls šķita uzliesmojam. Es gribēju pārsēsties dziļāk vannas soliņā, lai tik ļoti nesāpētu mugura, bet Māra teica, ka tur ir manas meitiņas galviņa, un tad man atkal bija jāspiež.

Otrreiz. Un vairs nav sāpju. Māra ieliecās ūdenī un atbrīvoja Elzas kaklu no nabassaites, kas bija ap to aptinusies. Pēc Māras aicinājuma es pasniedzos un pati izvilku savu meitiņu ārā no ūdens un uzliku uz savām krūtīm. Viņa uzreiz neiekliedzās, bet Māra teica, ka viss kārtībā. Elza pacēla galvu un ar platām acīm skatījās man sejā. Māra piekārtoja viņu ērtākā pozīcijā man uz krūtīm, bet Rihards fonā apraudājās un pārstāja filmēt, ko bija sācis darīt starp manu pirmo un otro grūdienu.

Tikai pāris dienas vēlāk saņēmos noskatīties nofilmēto. Kas manā galvā un atmiņās bija panikas, sāpju un kliedzienu pārpildīta eksistence, izrādījās visskaistākā, vismierīgākā, visklusākā dzemdību pieredze, man pustumsiņā izstumjot un satiekoties ar savu skaisto meitiņu.

23:39

Māra izlaida no vannas ūdeni un uzņēma ar mums dažas bildes un video. Kad izpulsēja nabassaite, Rihards to pārgrieza. Es piedzemdēju placentu, saņēmu oksitocīna poti un pēc neilga mirkļa kāpu ārā no tukšās vannas, lai ierušinātos zem segām un pieliktu Elzu pie krūts. Kamēr kāpu ārā, Elziņa bija pie tēta. Kad viņš viņu pēc kāda laika ģērba, es dzēru Māras sagatavotu tēju no krūzītes ar uzrakstu “hot mama”. Izrakstā rakstīts, ka dzemdības ilga nedaudz zem sešām stundām un laiks bez augļūdeņiem bija 19 minūtes. Pati tā arī nepiefiksēju, kad tie ūdeņi nogāja.

Neviena plīsuma, nekādu sarežģījumu, vesels un mierīgs bērniņš. Ļoti laimīgi vecāki. Ļoti viegla atkopšanās. Viena no skaistākajām pieredzēm manā mūžā.