(Ne)kārtība mājās: kā iemācīt bērniem kārtot ar prieku?
“Man šodien laba lieta bija tas, ka es spēlējos, un slikta lieta bija, ka jākārto mantas.” (Māra, 3g.)
Mēs katru dienu vakariņu laikā pārrunājam, kas šajā dienā bijis labs un slikts, un ļoti bieži Māra saka, ka nepatīkamākā dienas daļa bija kārtošana. Bieži, kad lūdzu viņai kaut vai tikai pacelt blakus ārdrēbju grozam nomesto jaku, viņa skatās man sejā un saka: “Nē, tu.”
Kā nekārtība ietekmē attiecības
Kļūstot par mammu, man bija ļoti svarīgi, lai manas attiecības ar bērniem nebojātu nekārtība. Manā bērnībā vislielākie konflikti ar vecākiem bija tieši par to. Tās ir manas bērnības spilgtākās atmiņas, un radīja manī daudzus greizus priekšstatus par sevi. Nekas man nepalīdzēja laboties. Vēlme pēc kārtības manī radās tikai tad, kad izvācos un man pašai piederēja sava telpa.
Daudz domāju par to, kas man būtu palīdzējis kļūt kārtīgākai un kas man patiesi bija vajadzīgs no maniem vecākiem. Tagad man ir dažas stratēģijas.
Pirmā stratēģija: Kārtošanas pamati
Par spīti daudzajiem konfliktiem par kārtību mājās, es neatceros, ka man kāds kādreiz būtu mācījis efektīvi kārtot un organizēt. Ne mājās, ne skolā tam netika pievērsta īpaša uzmanība. Bet tas nav pašsaprotami, tāpēc iesaku, piemēram, @dana.ar.kasti grāmatu tiem, kuri arī bērnībā kārtošanu nav apguvuši.
Daži no svarīgākajiem principiem:
- Es regulāri pārskatu mūsu mantu daudzumu un to samazinu, cik vien iespējams. Es neatstāju plauktos salauztas rotaļlietas, puzles ar pazaudētiem gabaliņiem vai drēbes kuras neviens nevelk.
- Kārtot ir viegli, ja katrai lietai ir sava vieta – pat vislielākajā bardakā man savās mājās nenolaižas rokas, jo es zinu, ka visu ātri varēšu salikt pa vietām, nav nekas jādomā vai jāšķiro. Visam ir groziņi, kastītes, plauktiņi un atvilktnes, un meitenes ātri iegaumē kas kur stāv.
- Neko nekraut čupās, bet gan salikt stāvus un pārredzami, lai nav viss jāsavanda, lai tiktu kaut kam klāt.
- Rotaļu zona cik vien ilgi iespējams paliks mūsu viesistabā, nevis nogrūzta no acīm meiteņu istabās. Tā kārtošana kļūst par visu kopīgo atbildību, kā tam arī būtu jābūt, kamēr bērni ir bērni. Viņiem vajag mūsu palīdzību.
BONUSS: Veļas bļodas metode. Īpaši palīdz, kad pa visu māju ir izvazāts pilnīgi viss bērnu mantu skapis.
Tā vietā, lai grābtu mantas pa vienai vai divām, visu, kas nav savās vietās, metu veļas bļodā. Kad bļoda pilna, nesu to uz mantu galapunktiem, un pamazām izkrāmēju visu pa vietām. Tā var daudz ātrāk redzētkārtošanas rezultātu (no mantām tīru grīdu) un ir lielāka motivācija darboties.
Es gribu mācīt visas šīs prasmes savām meitām.
Otrā stratēģija: Nekas, kas ir grūts, nav jādara vienam
Es ieklausos, kad Māra man saka: “Es gribu, lai tu kārto, tas man ir par daudz!” Es saprotu, kā viņa jūtas, kad skatās uz pašas izjaukto viesistabu un nezina, no kuras puses ķerties klāt.
Es neprasu savām meitām kārtot vienām. Es negribu vienmēr kārtot viņu vietā, bet esmu vienmēr gatava palīdzēt. Ja man ir slinkums iet palīgā, tad viņām var būt slinkums kārtot vienām.
Es iedrošinu Māru, dodot mazu, konkrētu uzdevumu, piemēram, sakārtot tikai grāmatas. Kopā kārtojot mēs redzam, cik ātri ieviešas kārtība, un viņa ar prieku pabeidz kārtot kopā ar mani. Viņa mācās no manis un saņem daudz uzslavu par padarīto. Viņai ļoti patīk, piemēram, locīt savas drēbes, ko nesen iemācīju, kad iekārtojām viņas jauno skapi.
Realitāte un cerības
Protams, mūsu mājās katru dienu no jauna ražojas haoss, un es kārtoju krietni vairāk nekā viņas. Ja man nav laika palīdzēt vai sakārtot pašai, bardaks iekrājas. Un biežāk nekā es gribētu atzīt man pretī vienkārši tiek nolikts “nē, nekārtošu”. Pārrunas, apbalvojumi, draudi – tikt līdz kārtošanai prasa ļoti daudz nervu, radošuma un enerģijas.
Tomēr es ceru, ka ar laiku mūsu ģimenē izdosies ieviest mīlestību pret pašu procesu, un redzēsim to kā iespēju pavadīt laiku kopā. Es gribu pamainīt savas gaidas par šo tēmu, un neļaut nogurumam un dusmām pārņemt vadību.
Jo kārtošana vienmēr būs dzīves daļa, tāpēc labāk to padarīt mazāk nepatīkamu. Esmu apņēmusies kārtot kopā ar viņām visu savu mūžu.