Mācos uzklausīt savu bērnu – un arī sevi

Mana vecākā meita man iemācīja, ko patiesi nozīmē uzklausīt otru – un sevi.

Audzinot mazus bērnus, daudziem (ja ne visiem) vecākiem nākas saskarties ar mazo cilvēku lielajām emocijām. Nenomierināmas histērijas “ne par ko” mūsu dzīvē ienāca jau līdz ar vecākās meitas pirmo dzīves nedēļu. Teju ik dienas gāju cauri rutīnai – pārbaudīt pamperu, piedāvāt krūti un tad turēt viņu savās rokās, maigi glāstīt un teikt – es tevi dzirdu, mīļā, es esmu tev blakus, es redzu, ka tev ir grūti.

Kad bērna raudāšanu nevar atrisināt – tikai sadzirdēt

Kolikas, jauni iespaidi, sveši cilvēki, zobu nākšana, jebkāda veida un ilguma nošķiršana no mammas (piemēram, rati vai autokrēsliņš) – drīz vien sapratām, ka iemeslus meklēt nav jēgas, jo Māras raudāšanu nevar apklusināt – tā ir jāuzklausa. Mūsu mājās nelīdzēja ne knupis, ne rati, ne baltais troksnis, ne grabuļi, ne braukšana ar mašīnu, ne vingrošanas bumba vai citi palīgrīki.

Ergosoma palīdzēja epizošu skaitu samazināt, bet intensitāte bija iespaidīga. Bez kontakta ar mani viņa varēja raudāt pat vairākas stundas no vietas (to uzzinājām, kad man bija jādodas pie ārsta ), reizēm raudāja burtiski līdz vēmienam. Ja notika kaut kas viņai nepatīkams (kritiens, potes, braukšana ar auto vai ratiem), raudāšana nemitējās tūlīt kā situācija atrisinājās, bet visbiežāk viņa raudāja līdz man rokās aizmiga.

Ar PEP mammu, Vitas Kalniņas un Eko mammu atbalstu ātri vien sapratu un pieņēmu, ka es meitas raudāšanu nevaru “atrisināt” un “salabot”. Man atlika tikai uzklausīt.

Uzklausīt bērna sāpes nav viegli

Protams, tas ne vienmēr ir vienkārši. Vēlme kaut kā palīdzēt dažreiz smacē līdz nelabumam.

Uzklausīt histērisku bērnu man nekad nav bijis un joprojām nav viegls darbs – vēl nesen es bezspēcībā klusi raudāju, kamēr mierināju meitu pēc grūtas nedēļas – un viņas pēkšņā atklājuma, ka viņai dāvinātās pidžamas augšiņa nav veidota vienotā stilā ar apakšiņu. Izmisums bija liels un patiess, lai gan iemesls šķietami muļķīgs. Inerce problēmu “vienkārši atrisināt” ir milzīga, lai gan tas parasti tāpat nepalīdz. Jutu lielas skumjas par to, cik intensīvi viņa jūt apkārtējo pasauli, un ka es nekā nevaru novērst viņas pārdzīvojumus. Jo pasaulē būs vēl ļoti daudz nesaskaņotu pidžamu.

Arī mūsu pirmā Māmiņdienas koncerta vietā divdesmit minūtes sēdēju aiz mū-zikas zāles durvīm un uzklausīju histēriju, jo Māra negribēja koncertā ne piedalīties, ne to atstāt.

Tik tiešām, trīs gadus vēlāk viņas sirds joprojām ir liela kā māja. Satraucošus notikumus Māra piemin vēl pēc vairākām nedēļām un pat mēnešiem. Un vienlaikus viņa jau tagad mācās risinājumus meklēt pati.

Nesen veselu nedēļas nogali gan dienā, gan naktī Māra laiku pa laikam raudāja līdz pat histērijām, kliedzot, ka negrib iet uz bērnudārzu – jo negrib ēst zupu. Stāstījām viņai, ka viņa var neēst, ja ne-grib, tas nav nekas traks. Ka tagad ne-maz nav jāiet uz dārziņu, ir brīvdienas. Nekas nepalīdzēja. Pēkšņi trešās dienas vakarā viņa paziņoja, ka teiks zupai “nē, paldies”. Un tā viņa atkal ar prieku iet uz dārziņu.
Tikmēr pašā dārziņā viņa kādu nedēļu nevis teica “nē, paldies”, bet raudāja no katras ēdienreizes sākuma līdz pat beigām, lai gan neviens viņai ēst nelika. …nu, arī tas laikam bija jāizsāp. Jo pēc nedēļas viņa man atkal laimīgi ziņoja, ka ir atgriezusies pie zupu ēšanas. Atliek tikai pateikties arī Māras audzinātājām par pacietību.

Uzklausot savu bērnu, iemācījos sadzirdēt sevi

Tomēr mani vienmēr iedvesmo tas, kā Māra uzvedas pēc tam, kad ir izraudājusies. Jau no zīdaiņa vecuma pēc šīm histērijām, ja es tās esmu pacietīgi uzklausījusi, manā bērnā šķietami uzaust saule. Viņu pārņem miers un prieks, un viņa ir acīmredzami atvieglota un atbrīvota.

Pie tam, es diezgan ātri sapratu, ka arī mana spēja izturēt un uzklausīt SAVAS emocijas ir augusi. Desmitkārtīgi.

Nespējot atrisināt mazuļu pārdzīvojumus, esmu spiesta trenēties pieņemt situāciju, lai vai cik nepatīkama tā būtu. Noticēt, ka grūtums drīz beigsies. Nejusties neērti, kad pieredzu vai izjūtu savas vai citu emocijas. Un tas strādā.

Sarunās ar citiem vai pašai ar sevi es vairs nesteidzos risināt, bet biežāk atceros uzklausīt. Tas noņem no manis stresu, atbildības sajūtu, vainas apziņu un izdzēš manas asās pretreakcijas. Es esmu ne tikai mierīgāka mamma, bet arī sieva un draudzene.

Pārsvarā. 😅 Protams, ka nekas nav perfekts. Tomēr salīdzinot to mani, kas pirms trim gadiem kļuva par mammu, ar mani tagad… es jūtos ļoti augusi.

Šajā māmiņdienā es īpaši saku paldies savai vecākajai meitai. Paldies tev, mīļā Māra! Tu mani esi izmācījusi par labāku mammu un cilvēku, jau esot tik maziņai.

Tādi mani trīs gadi kā mammai.