Kāpēc man ir svarīgi lūgt piedošanu savām meitām?
Es teiktu, ka man sanāk atvainoties meitām par savu uzvedību kādu vienu vai divas reizes nedēļā. Visbiežāk tas ir par to, ka pacēlu balsi. Es neatvainojos par to, ka viņām jāiet gulēt vai jāvelk apavi, ko viņas tobrīd atsakās darīt, bet atvainojos, ja procesā esmu uz viņām sakliegusi. Kāpēc?
Jo bērni seko piemēram – ja gribu, lai viņas māk atvainoties, man ir jārāda, kā tas izskatās.
Man ir katru dienu viņām jāatgādina, lai viņas nekliedz, bet kāda no tā būtu jēga, ja es pati regulāri paceļu balsi un tam nebūtu nekādu seku?
Jo es uzskatu, ka dusmās pacelt balsi nav okei nekādā situācijā, un negribu paslaucīt savu uzvedību zem paklāja vai vainot tajā savas meitas.
Bet es vienlaikus esmu gatava piedot arī pati sev, ka man gana bieži sanāk to izdarīt tik un tā. Atvainošanās meitām ir arī mans iekšējais process, lai iečekotos ar to, kas tobrīd notiek, uzņemtos pieaugušā lomu un rūpes par sevi, un beigtu sevi par to šaustīt vai žēlot. Es neesmu slikta mamma. Bet es neesmu perfekta mamma. “Perfekta mamma” nevarētu saviem bērniem parādīt, ko nozīmē nožēla un atvainošanās.
Jo es gribu, lai viņas zina, kā pret viņām drīkst – un kā nedrīkst – izturēties.
Atvainojoties es katru reizi skaidri pasaku, kāda uzvedība nav pieņemama. Atgādinu Mārai, ka viņa drīkst man teikt: “Lūdzu, nekliedz uz mani!”
Māra mēdz mūsu konfliktus atstāstīt vēl dienas un pat nedēļas vēlāk – gan man, gan citiem tuvajiem. Es ļaujos un katru reizi apstiprinu, ka tā bija un tas nebija pareizi. Viņa jūtas brīvi par to runāt, jo es atvainojos. Viņa zina, ka tā nebija viņas vaina. Līdzīgi mēs pārrunājam reizes, kad viņa sit man vai māsai.
Es gribu, lai viņas abas šo pārliecību nes pasaulē un tā viņas sargā no citiem, kas gribot vai negribot reiz darīs viņām pāri.
“Piedod, mammu,” Māra man pirms miega čukst, jo gana bieži mēdzu atvainoties arī par sliktu dienu, liekot viņas gulēt. Viņa seko manam piemēram. Uz brīdi es jūtu milzīgu vainas izjūtu un pacīnos ar asarām acīs.
“Tev nav par ko atvainoties, mana sirsniņa,” es saku.
Vai citreiz: “Es tev visu piedodu.”
Brīnišķīgās bildes joprojām: @theaiga.photo