Kā iet ar divi zem divi – ratu pastaigas

Kā mums iet ar #divizemdivi?

Vieglāk, nekā es gaidīju! Tiesa – vieglāk nenozīmē viegli. Bet grūti nenozīmē slikti. Saproti, ko es domāju?

Man telefonā jau kādu laiku pierakstīts stāv šāds domugrauds – skriešana, manuprāt, ir grūta, bet es nemēģinu visus skrējējus nemitīgi žēlot vai nejautāju, ko viņi ir mēģinājuši darīt, lai nevajadzētu skriet. Tāpat skatos uz bērnkopību. Tas varbūt ir grūti (citam vairāk, citam mazāk), bet tik vērtīgi, ka sevi redzu nevis kā cietēju, bet varoni.

Kopš tiku pie tandēmratiem, katru dienu ejam ārā, un tieši tā ir atslēga uz manu labo garastāvokli, enerģiju un šķietami bezgalīgo optimismu un pacietību, kas nepieciešama ar Māru dienas laikā un Elzu naktī.

Emociju amerikāņu kalniņos laiku pa laikam pabraukājam mēs visi, īpaši Māra, bet arvien izķepurojamies kaut kur augšgalā. Dienas bez miega man ir vissliktākās, bet ārpus mājas arī tas izvējojas un kaut kur pazūd. Kad ir īpaši grūti, ļaujos bardakam un laižu visu vaļā. Tā tiku pie smilšukastes viesistabā.

Esmu pusstundu ar raudošu Māru klēpī sēdējusi piemājas stāvlaukumā uz apmalītes, mainījusi Elzas pamperu ratos rotaļu laukuma malā un slavējusi Māru par katru uzkāpto pakāpienu pa ceļam uz mūsu dzīvokli trešajā stāvā, kamēr viņa visu ceļu gaudoja kā sirēna.

Kaut kur pa vidu iespraužu arī ekrānlaiku un darbiņus, kad Rihis (vai Tuta) pieskata Māru. Rotaļu laukumā Māru pieskatīt palīdz draudzene. Mirklīgu atelpu nedēļas nogalēs mēdz iedot abas omes.

Tāda tā dzīve šobrīd.