
Un ko tālāk? Sešas nedēļas pēc spontānā aborta
Ja pirmās dienas pēc bērniņa zaudējuma likās daudz maz pašsaprotamas, tad pusotru mēnesi vēlāk gribas piedzīvot kaut nelielu noslēguma sajūtu.

Ja pirmās dienas pēc bērniņa zaudējuma likās daudz maz pašsaprotamas, tad pusotru mēnesi vēlāk gribas piedzīvot kaut nelielu noslēguma sajūtu.

Un iemesls, kāpēc es par to vispār gribēju runāt, nevis noklusēt, bija pateikt – tā var notikt. Bet nomirt nav vienīgā izeja.

Gribu, lai neviens mani neaiztiek, lai uz mani nekliedz un no manis neko neprasa.

Gribētos, lai tiktu iedota viena testa māja, kuru būvējot iziet cauri procesam, un tikai tad pieņemt lēmumus par māju, kurā dzīvosim visu savu mūžu.

Reizēm ir diezgan traki, bet ir arī skaisti. Es esmu ļoti, ļoti nogurusi, bet laimīga.
Kā runāt par vardarbību ģimenē, ja to ir darījis tev tuvs un mīļš cilvēks? Kā tikt galā ar to, ka šis cilvēks vēlāk nonāk tavā aprūpē?

Cik es esmu laimīga, ka dzīvoju tieši šo dzīvi kopā ar Tevi, mana mazā!

Kā mums iet ar #divizemdivi? Vieglāk, nekā es gaidīju! Tiesa – vieglāk nenozīmē viegli. Bet grūti nenozīmē slikti. Saproti, ko es domāju?

Savas raizes un plānu uzticējām kādam citam cilvēkam, kas mums teica – bet aizejiet taču uz banku!
Mani sauc Lote Šteina, esmu satura veidotāja, mamma divām mazām meitām un grāmatu kluba MUMS vadītāja.
Šajā blogā atradīsi stāstus un padomus, kas uzkrājušies, audzinot sevi par mammu, būvējot pašai savu kopienu, kā arī uzturot vairāk nekā piecpadsmit gadus ilgu draudzību ar manu ļoti raibo draugu grupu.
