5 lietas, ko ar otro bērnu daru tieši tāpat, kā ar pirmo

Padalījos ar lietām, ko ar otro bērnu daru citādi. Lietas, kuras biju nolēmusi savā otrajā bērnkopības pieredzē mainīt jau pirms Elziņa bija dzimusi – vai vismaz cerēju, ka mums tās tā izdosies. Lielā mērā tās bija saistītas ar kļūdām vai varbūt pat nožēlu par to, kā viss sanāca (vai nesanāca) ar Māru.

Tomēr manu pieredzi un mātišķības stilu patiesībā vairāk definē nevis tas, ko es vairs nedarīšu, bet gan tas, ko gribu saglabāt.

1. Ļaujos un plūstu it visā

Ja man būtu jāuzraksta tikai viena lieta par manu bērnkopības (un patiesībā arī dzīves) stilu, tā būtu šī. Dažreiz pat man pašai tas šķiet kā slinkums un vieglākais ceļš, taču tieši esot mammai tas ir pierādījies kā veids, kā vislabāk tikt galā ar ikdienu, kurā jāuzņemas vadoša loma, bet vienlaikus neko īsti nevar kontrolēt vai paredzēt.

Ar Māruli mēs ikdienā vadāmies pēc ritma, nevis režīma, kā arī ne par ko pārāk daudz nesatraucamies – ļaujam pētīt pasauli, pašai ēst, sēdēt peļķē, pagaršot smiltis, palaistīties ar ūdeni un visu ko citu. Ja viņa grib darīt kaut ko, ko es neesmu iecerējusi, es ļaujos. Man nav svarīgi, lai viņa rotaļājoties vai pētot pasauli darītu to, ko es gribu.

Arī ēdot vai ģērbjoties es varu ļauties viņas vadībai vai izvēlēm – ja vien mēs nonākam pie gala rezultāta. Akmenī iekalto plānu ir gaužām maz, pielāgot vai atcelt dzīvē var teju visu, bet, kad kaut kur ir tiešām jābūt – mēs tur esam.

Šīs pieejas dēļ mūsu ikdiena pārsvarā ir laiska un tajā lielāko daļu laika valda bardaks. Māju kārtoju vienreiz dienā, pusdienas ēdam, kad sanāk, un neviena problēma nav īsta problēma, ja to var atrisināt, aizejot pagulēt bēdīgā vai dusmīgā čupiņā mūsu lielajā gultā.

Un es tā jūtos tik ērti un labi! Šis ir veids, kā es mātišķību no sirds izbaudu, jo tas atrod vietu apskāvieniem un bučiņām jebkurā brīdī – arī mainot pamperu vai tīrot zobus.

Par ēšanu runājot – nu jau normāls paradums mūsu ģimenē ir uzlikt Mārai ēst un atstāt ēdienu uz galda līdz pat nākamajai ēdienreizei. Jo reizēm viņai nav apetītes tad, kad mums ir laiks un iespēja kaut ko pagatavot, bet šķīvis lēnām iztukšojas arī vēlāk. Rīta putru viņa šorīt apēda nevis 8:00, bet 9:40. Un visi laimīgi!

2. Krūts barošana vismaz līdz gada vecumam, pēc tam pēc sajūtām

Es Māru zīdīju līdz 1 gada un gandrīz 4 mēnešu vecumam. Es gribēju to darīt vēl ilgāk, bet knupja trūkums mūsu pieredzē ļoti ietekmēja mūsu zīdīšanas paradumus un manu nogurumu.

Tomēr man ļoti patīk zīdīt, man tas šķiet dabiski un viegli, un es to labprāt daru jebkur un jebkad. Es Māru esmu zīdījusi stāvot vai pat ejot, pilsētā un pie dabas, baznīcā, vannā un pludmalē, visos gadalaikos un garastāvokļos.

Zīdīšana manā pieredzē ir ērts un drošs veids, kā pabarot savu maziņo. Pie tam mātes piens ir ļoti, ļoti vērtīgs – pilns ar visu to labāko, ko mammas ķermenis spēj saražot, un stiprina imunitāti, nododot antivielas visām slimībām, ar ko mazais vai mamma nonāk kontaktā.

Māra slimo ļoti, ļoti maz, un pat vēdera vīrusu zem gada vecuma mēs pārcietām salīdzinoši viegli, jo mums bija glābējs un mierinātājs – krūts.

3. Bez ierobežojumiem un aiztures sniedzu fizisku kontaktu

Bērniem vajag fizisku kontaktu. Pieaugušajiem vajag fizisku kontaktu. Man va-jag fizisku kontaktu! Mīlu vārtīties pa gultu ar savām meitenēm – mēs visi guļam un tuvākajā laikā ar turpināsim gulēt vienā gultā.

Es savas meitenes nēsāju, skauju, bučoju, paijāju, ģērbju un zīdu. Ļoti reti kad ir par daudz. Man vajag tikai pāris stundas naktī, lai atkal uzlādētos apskāvienu un pieskārienu piepildītai dienai.

Zinu, ka daudz esmu rakstījusi par to, ka Elziņa ir noliekams bērniņš, par ko esmu ļoti pateicīga, jo Māra bija man opā, šķiet, 24/7. Tomēr arī Elzas nomodus es cenšos pavadīt, veltot viņai maksimāli daudz fiziskas tuvības.

Punča sāpēm vislabāk palīdz roka uz punča vai guļošā tīģerīša poza. Lielām bēdām vislabāk palīdz apskāviens un izraudāšanās mammai vai tētim pie krūtīm.

4. Uzklausu raudāšanu

Runājot par lielām bēdām, tieši raudāšanas uzklausīšana bija atslēga starp mieru un nemieru mūsu mājā un manā galvā. Es ar Māru to neiemācījos uzreiz, bet tomēr diezgan ātri – viņas dzīves pirmajos trīs mēnešos.

Kad visas praktiskās vajadzības ir apmierinātas, bet mazais joprojām raud, es izslēdzu savu iekšējo Darītāju, un izvēlos vienkārši Būt kopā ar savu maziņo.

Gan emocionālos pārdzīvojumos, gan fiziskā diskomfortā, kuru nevar risināt (piemēram, kolikās vai vēdera vīrusā), es no sirds ticu un esmu redzējusi, ka mazajiem palīdz, ka vecāki nevis skrien apkārt, krīt panikā, grabina grabuļus, lēkā uz bumbas vai pat uzvelkas un dusmojas, bet vienkārši paņem mazo opītē, skatās viņam acīs un saka, ka viņu dzird, saprot un jūt līdzi.

Mārai šādas emociju izlādes sesijas bija diezgan regulāras, un kā zīdainis viņa pēc kādām desmit līdz piecpadsmit minūtēm raudot manās rokās parasti ļoti strauji sāka smaidīt. Arī es pati pārstāju stundām ilgi stresaini nēsāt apkārt bērnu rokās, bet iemācījos ieiet tādā miera stāvoklī, kas pamazām auga, auga un pārņēma visu manu ikdienu.

Raudāšana vairs manī (pārsvarā) neraisa paniku un diskomfortu. Es to uztveru kā tikai vēl vienu komunikācijas veidu. Tiesa, tas ir tad, ja esmu vesela, izgulējusies un paēdusi.

Un, kas vēl vairāk – pēc gandrīz diviem gadiem šīs prakses, arī Rihards un pat Māra raudāšanu vairs neuztver kā neko tik briesmīgu. Māra reizēm steidzas uzklausīt Elziņu, kad viņa saraudas (liek roku uz punča un mierinoši saka: “Zeze…”), bet Rihards no cilvēka, kas raudāšanu uzklausīt nespēja vispār, ir kļuvis par tēti, kas mierīgā balsī saka kliedzošam bērnam: “Tu vari atnāk paraudāt pie manis, bet, lūdzu, nekliedz.”

5. Sekoju espats.lv, Miega mammai, Dr. Siggie, un pēc atbalsta iešu pie kādas PEP mammas

lepriekšējā ierakstā minēju kontu, kuram atsekoju, jo sapratu, ka tas nav mans bērnkopības virziens. Šīs sievietes, savukārt, mani manā mātišķības ceļā ārkārtīgi stiprina, iedvesmo un palīdz.

Ar Māru es izmantoju PEP mammu pakalpojumus un no viņām iemācījos ļoti, loti daudz. Un ne tikai iemācījos – vienkārši saņēmu atbalstu gan individuāli, gan mammu un mazuļu atbalsta grupā, gan vienkārši patērējot PEP mammu radītu saturu. Ja kādreiz savā ceļā jūties viena vai izdegusi, no sirds iesaku satikties vai vismaz sazvanīties ar kādu PEP mammu!

Esmu jau iepriekš rakstījusi par to, kā manu bērnkopības ciemu bieži vien veidoja pilnīgi sveši cilvēki. Šie konti un cilvēki ir daļa no tā mana ciema.