Atsekot sapnim
Visi sapņi nav domāti tam, lai tos piepildītu. Dažiem mūs vienkārši jāaizved tur, kur satiksimies ar nākamo lietu, kam noticēt.
Kad man bija ap divdesmit un es pirmo reizi lasīju Silvijas Plātas “Stikla kupolu”, mani visvairāk satricināja galvenās varones murgs par vīģu koku. Par vīģēm, kas katra simbolizēja kādu sapni un dzīves ceļu, un kā, nespējot izvēlēties, varone noskatījās, kā visas vīģes novīst.
Ar gadiem es iemācījos nebaidīties izvēlēties kaut ko vienu, bet pārliecība, ka man tad pie tā ir jāturas ar zobiem un nagiem, ļoti apgrūtināja manu dzīvi. Sapņi ir mūsu iekšējais kompass, bet tie nav nemainīgi. Daži ceļi ved uz priekšu, bet citi – strupceļā.
Sapņi, kuriem atsekoju
Rakstniece. Šķiet, ka par to sapņoju bērnībā. Izveidoju un piecus gadus vadīju jauno rakstnieku forumu, sāku braukt uz literārajām nometnēm un semināriem, bet citi rakstnieki mums jaunajiem bieži teica: “Ja varat nerakstīt, labāk nerakstiet.”
Tikmēr mani jau bija iztukšojušas studijas, un es nudien tobrīd varēju arī nerakstīt. Atsekoju šim sapnim.
Žurnāliste. Lai gan ejot studēt teicu sev, ka dodos uz augstskolu programmas, nevis profesijas dēļ, Žurnālistika mani ierāva sevī.
Attapos strādājam prestižās vietās, bet visa kustība šķita kā pret kalnu. Ļoti mocījos ar trauksmi un daudziem žurnālistikas aspektiem, un galu galā gribēju stabilu, korporatīvu darbu. Atsekoju arī šim sapnim.
Pilna laika mārketinga speciāliste. Atradu kaut ko, ko gribēju pārdot. Vietu ar daudz un dažādiem bonusiem. Kaislīgu komandu. Milzīgu izaugsmi un izaicinošus pienākumus. Tas bija arī daudzu citu cilvēku sapnis par lielisku darbavietu, kas tikai pastiprināja sajūtu, ka man šis ir jāturpina gribēt.
Bet es izdegu, tad apprecējos un sāku veidot ģimeni. Pazudu savā BKA.
Mamma – pilna laika mārketinga speciāliste. Atgriezos darbā nu jau kā divu bērnu mamma. Man deva iespēju strādāt attālināti. Novilku labākas robežas pret izdegšanu.
Bet sāku slimot, un slimot sāka bērni. Uzņēmums izaugsmes vārdā apvienojās ar savu konkurentu. Es paliku stāvoklī. Tad zaudēju bērniņu. Un izlēmu izkāpt no karuseļa. Atsekoju šim sapnim.
Tā nav neizdošanās
Ir svarīgi saprast, ka sapņa maiņa nenozīmē neveiksmi vai padošanos. Ka laiks, ko tam veltījām, nav bijis veltīgs. Sekošana sapņiem prasa drosmi. Bet tikpat daudz drosmes prasa arī spēja tos atlaist.
Šo var attiecināt arī uz manu neseno zaudējumu, bet šoreiz es runāju par darbu. Šajā dzīves brīdī šķiet likumsakarīgi, ka ar mani atkal notiek lielas pārmaiņas un pārorientēšanās. Sākot ar martu es vairs nestrādāšu Printful.
Ir sapņi, kuri mums tiek atņemti. Vēl ir sapņi, kas izgaist nesāpīgi, paši no sevis – tie, kas kādreiz iedvesmoja, bet vairs nešķiet saistoši, piemēram, mans bērnības sapnis būt par rakstnieci.
Un tad ir sapņi, kuru sasniegšana nenes to laimi, kādu gaidījām – tie iekļauj lietas, kuras sapnī neredzējām, jo sapņojot domājam tikai par pozitīvo. Monētas otra puse, kura mums jāiepazīst un jāizvērtē, vai esam gatavi ar to samierināties. Tā man bija gan ar žurnālistiku, gan darbu Printful. Ir grūti sagremot to vilšanos un kaunu, ko sniedz gribēts, bet maldīgs sapnis.
Mana nākotne man ir skaidra, tomēr šoreiz mans sapnis ir tik daudzšķautņains, ka to nevar nodefinēt ar kādu konkrētu amatu vai pateikt dažos vārdos. Gribu vairāk brīva laika. Gribu palīdzēt. Gribu būt kopā ar citiem. Gribu turpināt grāmatu klubu. Gribu rudenī mācīties par kapelānu. Un pāri visam es vienmēr esmu un būšu mamma.
Sekot saviem sapņiem patiešām ir svarīgi, bet ir jāmāk arī palaist vaļā lietas, kas tev vairs nekalpo. Lai ir vieta kam citam.