Kā uzturēt attiecības ar draugu grupu, kurā man vienīgajai ir bērni?
Svētdien tikos ar draugiem savā pēdējā prombūtnes pasākumā pirms otrā bērniņa dzimšanas. Es nesvinu Valentīna dienu, bet Galentine’s Day gan – mīlestību draugu starpā, ko esam kopā piedzīvojuši nu jau piecpadsmit gadu garumā. Uzēdām vafeles, dzērām bezalkoholiskus kokteiļus un centāmies viens otru pārspēt asprātībā.
Tiesa, devītajā grūtniecības mēnesī neko daudz ieēst es nevarēju, aptuveni stundu pēc tikšanās sākuma man uznāca miegs, jo tas ir laiks, kad parasti guļu diendusu kopā ar Māru, un visai drīz es jau no visiem atvadījos, solot dot ziņu, kad no vēdera būs ārā ticis mans otrais punča iemītnieks.
Mani draugi draudzējas ar mani, nevis maniem bērniem
Kad gaidīju pirmo bērniņu, mani, kā jau daudzas jaunās māmiņas, apkārtējie ļoti cītīgi biedēja, ka vecās draudzības pazudīs. Ka man būs jāpalaiž vaļā vecais, lai rastu vietu jaunajam. Bet es joprojām esmu saviem draugiem svarīga. Mani draugi joprojām mani mīl.
Tomēr – viņi mīl un draudzējas ar MANI. Nevis ar maniem bērniem. To man bija ļoti, ļoti grūti saprast, norīt un samierināties. Īpaši pirmajā gadā, kad mana meita šķita kā daļa no mana ķermeņa un būtības.
Draudzības izaicinājumi
Stāsts par manu draugu grupu ir nebeidzami garš, un esam patiesi veterāni draudzību uzturēšanā un kopšanā. Galvenais nopelns tajā, manuprāt, ir man un Annai, jo mēs nemitīgi uzņemamies kopīgu pasākumu organizēšanu, kā arī citos veidos rūpējamies, lai kāds mūsu draugu grupā nejustos pamests novārtā. Tomēr arī pārējie draugi ir gana daudz strādājuši ar sevi, lai neļautu iekšējiem kompleksiem, nedrošībai, traumām un citiem šķēršļiem attālināt viņus no tuvām draudzībām.
Šāda izaicinājuma priekšā attapos arī es, kad kļuvu par mammu. Man nācās atpazīt un pārstrādāt ļoti daudz ko. Samierināties ar to, ka mana meita nav manas draugu grupas daļa. Samierināties, ka maniem bezbērnu draugiem nav prasmju, vajadzības vai pat vēlmes veidot attiecības ar Māru. Samierināties, ka Mārai viņi ir sveši cilvēki un viņai no viņiem ir bail.
Samierināties, ka man ir daudz, daudz mazāk laika būt kaut kam citam, nevis mammai. Un, ja es to nevaru sev patīkamā veidā apvienot ar savu draudzību uzturēšanu, tad man ir jāizvēlas, ko es likšu kā prioritāti. Pirmo viņas dzīves gadu bez variantiem – savu meitu.
Samierināties, ka manu bezbērnu draugu rīkotie pasākumi nav un nebūs bērniem draudzīgi – kaut vai tikai tāpēc, ka manas meitas tur būs vienīgie bērni. Un es būšu vienīgais vecāks, kas skries pakaļ, mierinās, mainīs pamperu, zīdīs, baros un izklaidēs.
Pat tad, ja draugi pārstātu rīkot (sev piemērotus) pasākumus vakaros un skaļās vietās, un izdomātu aktivitātes, kurās var iesaistīties arī mazi bērni (kas nav tikai sēdēšana ap galdu un runāšana, vai desmit kilometru pārgājiens apstākļos, kur rati un ergosoma nav variants), es savu bērnu klātbūtnē vienmēr būšu Mamma, un to izjutīšu kā robežu starp mums.
Man nākas samierināties, ka mani draugi, lai vai cik empātiski, gudri un līdzjūtīgi, nevar patiesi dzīvot un just man līdzi šajā pieredzē. Cilvēki, kuriem ir maz sakara ar bērniem, nezina, kā ar tiem apieties vai sadraudzēties. Nezina, kā man palīdzēt dažādās situācijās, kā bez teikšanas pamanīt riskus un pielāgot apstākļus. Mūsu attiecībās šajā jautājumā trūkst tās pusvārda sapratnes, ko esmu guvusi savās jaunajās draudzībās ar citām mammām.
Pie tam problēma jau nav tikai vienā pusē. Jau minēju, ka Mārai sveši cilvēki sajūsmu neizraisa, un pat, ja mani draugi no sirds ieguldītos attiecību veidošanā ar manu meitu, pieaugušu cilvēku draudzības ir tādas, kas piedod retas tikšanās reizes un attālinātu komunikāciju. Īpaši tagad, kad dzīvojam dažādās pilsētās. Bērni, savukārt, tādu formātu neatzīst. Katru reizi ir jāsāk no jauna.
Es samierinos, ka šīs divas manas dzīves puses nesavienojas. Un tam pielāgojos.
2022. gada sākumā, kad Mārai bija deviņi mēneši, es apņēmos satikt savu draugu kompāniju vismaz reizi mēnesī. Līdz šim tas man nav izdevies tikai divreiz. Pēdējā laikā izvēlos ar draugiem satikties bez meitas, jo tagad beidzot to vispār varu izdarīt – pirmo gadu viņa mani gluži vienkārši nekur nelaida. Ar otro bērnu atkal būšu pozīcijā, kur jebkura pasākuma uzstādījums būs ļoti jāpielāgo man UN zīdainim. Bet šī ir mana prioritāte, un es apņemos par to cīnīties.
Jo es mīlu savus draugus un zinu, ka viņi mīl mani. Bet nevis manus bērnus. Un tas ir okei.
Ja gribi dzirdēt konkrētākus padomus tam, kā uzturēt attiecības ar draugiem “pieaugušo dzīvē”, joprojām aktuāls un vērtīgs būs manis rakstītais raksts: “7 ieteikumi, kā saglabāt attiecības ar draugiem, kad pāri 25”
