Kā MĒS satikāmies?

“Ko jūs studējat?” man jautāja viesu nama saimnieks, kad iespruku virtuvē pēc ūdensglāzes. Iepriekš bijām vienojušies uzrunāt viens otru uz “tu”, tāpēc sapratu, ka viņš domā manu raibo draugu baru, nevis tikai mani.

Es apjuku, iesmējos un atbildēju, ka visādas lietas. Katrs savu. Daži jau vairs nestudē. Citi nekad nav studējuši. Saimnieks neatkāpās. Viņš bija pa ausu galam dzirdējis mūsu sarunas – pie brokastu galda iekarsām diskusijā par dzimti un jauno Snapchat filtru. Mēģinot radīt sev saprotamu ideju par to, kas vieno mūsu grupu, saimnieks atkārtoja savu jautājumu vairākas reizes, līdz es neveikli atgaiņājos un atgriezos pie galda, tā arī nesniegusi viņam skaidru atbildi. Iespējams, ja viņš būtu pajautājis to, ko tiešām domāja – kā jūs satikāties? – es būtu pastāstījusi vairāk.

Gadiem ejot, esam šo jautājumu dzirdējuši bieži. Cilvēki grib zināt, kas vieno šo dīvaiņu bandu. Mēs parasti nevaram izdomāt, kā lai saprotami atbild. Ja tā padomā, tur nav nekā sarežģīta. Tas vienkārši neiekļauj skolu vai darbu, vai sporta komandu (ha!), vai kādu bāru vai nevalstisku organizāciju. Pat ne vienu rajonu vai pilsētu. Tā ir nenormāla veiksme un apstākļu sakritība, ka esmu satikusi šos cilvēkus, ko saucu par savu ģimeni. Tas notika tik vienkārši kā Tinderī un tik sarežģīti kā dzīvē.

Tātad, kā mēs satikāmies? Īsumā – internetā. Kā bērni.

Tiem, kas vēlas garāku versiju:

2007. gada februārī man bija 13 gadi un es nupat biju izveidojusi lomu spēļu forumu Harija Potera faniem ALOHOMORA.LV, kurā aicināju vienaudžus kopīgi veidot pašiem savus tēlus un stāstus, par pamatu izmantojot Dž. K. Roulingas veidoto pasauli.

Tas nebija nekas oriģināls vai jauns – pirmskrīzes un krīzes laikā jaunu pasauli šādā formātā sev būvēt steidzās simtiem bērnu un jauniešu. ALOHOMORA vien bija vairāk kā 1 000 reģistrētu tēlu. Reālo biedru skaitu varētu lēst vairākos simtos, lai arī stingras uzskaites sistēmas mums nebija.

Latviešu lomu spēļu forumi bija tāda skaista mikrovide, par kuru apsolu kādudien uzrakstīt vairāk. Šobrīd es nemācēšu izskaidrot, kur trīspadsmitgadīgam meitēnam bija drosme un prasme izveidot pašai savu interneta forumu, bet citiem – interese tam pievienoties. Tā ir dīvainākā mūsu stāsta daļa, un jums nāksies to vienkārši pieņemt.

Trīspadsmitgadīgā Lote neilgi pēc foruma izveidošanas 2007. gadā.

Jau dažus mēnešus pēc foruma izveidošanas virtuālās draudzības pieprasīja fizisku satikšanos. Sākot ar 2008. gadu es “mītos” (no angļu meeting) vienu pēc otra satiku cilvēkus, kas kļuva par manu ģimeni.

Mūsu vecāki tobrīd nesaskatīja neko jocīgu tajā, ka viņu četrpadsmitgadīgie bērni no Jelgavas, Liepājas, Preiļiem un Rēzeknes sešreiz gadā kāpj vilcienā vai autobusā uz Rīgu, lai satiktu cilvēkus, ar kuriem iepazinās internetā – un labi, ka tā.

2009. gadā man, Annai, Andrejam un Dacei forumā pievienojās Ofēlija un Gundega, 2013. gadā – Ance. Kādā brīdī es forumā ne visai veiksmīgi mēģināju ievilkt arī savu māsu Martu, kas ir bijusi mans nemainīgais kompanjons kopš 1997. gada. 2011. gadā uz vienu no “mītiem” ieradās arī Annas kursabiedrene Elza, kuru es jau biju paspējusi iepazīt, iemīlēt un ievilkt mūsu barā. Stāstus Elza nerakstīja, bet ap to laiku arvien mazāk rakstījām arī mēs paši, un 2014. gada nogalē forumā bija iestājies pirmsnāves klusums. Šodien latviešu lomu spēļu forumi ir jau gandrīz aizmirsts interneta nostūris.

Forumā mēs vairs neuzturējāmies, bet līdz ar vidusskolu pabeigšanu uz galvaspilsētu bija pārcēlušies visi nerīdzinieki. Ierastos “mītu” tējas namiņus nomainīja bāri, un ar Ofēlijas un Twitter starpniecību mūsu grupai pievienojās Mārtiņš.

Folklubā Ala 2014. gada aprīlī. No kreisās: Elza, Ofēlija, Dace, Lote, Andrejs. Visiem klēpī guļ Anna.

Mēs vasarās ejam pārgājienos un laivojam pa Latvijas upēm, kopā svinam Jāņus, Jauno gadu un Parks and Recreation seriāla ieviesto Galentine’s Day. Mēs pārēdamies filmu maratonos un svinam dzimšanas dienas, esam pārdzīvojuši daudzus jo daudzus Skype un Messenger kopčatus, un tagad, kad pieaugušo dzīves ir ieskrējušās un naudas ir nedaudz vairāk, esam sākuši arī kopīgi ceļot. Kādā brīdī mēs sākām identificēties ar Moon Moon vilka tēlu, no kura arī radās ideja par diviem aplīšiem kā mūsu simbolu.

Kopīga Galentine’s Day diendusa 2017. gada februārī. Aizmugurē, no kreisās: Dace, Ofēlija (neredzama), Mārtiņš, Ance. Priekšā, no kreisās: Lote, Elza.

Šobrīd no trīspadsmitgadīgajiem rakstniekiem ir izauguši desmit skaisti, sarežģīti cilvēki ar ļoti dažādām dzīvēm un pieredzēm. Bet mēs esam ģimene – tāda, kuru esam veidojuši paši – un turamies kopā, par spīti visam.

When the snows fall and the white winds blow, the lone wolf dies, but the pack survives.

George R.R. Martin

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Scroll to top