Draugi un depresija: saruna ar Ofiju
Mūsu draugu grupā mentālās nekārtības (apzīmējums, ko pirmoreiz lasīju vienā no Helmuta Caunes rakstiem par depresiju Satori) ir ļoti pazīstams temats, no kura nevairāmies. Vismaz septiņi no desmit cilvēkiem šajā grupā ir kādā brīdī apmeklējuši psihoterapeitu, vismaz trīs ir ikdienā lietojuši dažādus medikamentus, lai uzlabotu savas mentālās dzīves kvalitāti. Mentālās nekārtības mēs uztveram nopietni un cenšamies ar sapratni pieiet viens otra emocijām.
Tā nav bijis vienmēr. Lai līdz tam nonāktu, bija daudz jāizglītojas, jāstrādā, jāmīl un jāpielāgojas. Bet mēs sākām draudzēties ilgi pirms spējām noformulēt, kas notiek mūsu galvās, un ceram draudzību turpināt vēl ilgi pēc tam, kad būsim apguvuši, kā pilnvērtīgi dzīvot ar tām kārtīm, kas mums iedalītas.
Ofēlija un Lote
Šī saruna notiek video zvanā. Ir februāra beigas, pa logu spīd saule, un abas esam nedaudz tā kā atmodušās. Neesam runājušas kopš gadu mijas, kad virtuāli tikāmies mūsu ikgadējajā gada atskata pasākumā. Ofēlija šajā laikā bija Tvaika ielā un Veldrēs, es steidzu pabeigt darbus pirms došanās dekrētā. Pēdējoreiz divatā tikāmies kaut kad augustā, kad Ofijai gāja īpaši grūti un bija nepieciešama cilvēku klātbūtne, lai atturētu no pašnāvnieciskām domām.
Ofēlijai ir aizdomas, ka dažādas mentālās nekārtības viņai ir bijušas visu mūžu, iestiepjoties jau ļoti agrā bērnībā. Pagājušā gada sākumā viņai noteica precīzu diagnozi – šizoafektīvie traucējumi. Tajā ietilpst arī halucinācijas, mānija un depresija. Viņa ikdienā dzer zāles, kas palīdz cīnīties ar slimības dažādajām izpausmēm.
Es esmu ar pārtraukumiem aptuveni trīs gadus gājusi pie psihoterapeita, bet man nekad nav noteiktas nekādas mentālo nekārtību diagnozes, arī ar tām saistītus medikamentus neesmu dzērusi, ja neskaita dažus īsus, ne vairāk kā pāris dienas ilgus posmus ar nomierinošiem preparātiem trauksmei.
Esam jau iepriekš vienojušās, ka šo interviju gribam vest kā abpusēju sarunu. Es iesūtīju savus jautājumus, viņa – savus.
Jāatceras, ka neviena no mums nav psihiskās veselības speciālists, un, ja tev vai taviem tuvajiem nepieciešama palīdzība, silti iesakām vērsties krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes” (bezmaksas diennakts krīzes tālrunis 67222922 vai 27722292), vai izmantot jebkuru citu no šeit minētajiem resursiem.
Draugus vajag
“Man draudzības ir absolūti nepieciešamas ne tikai kā cilvēkam, bet arī lai menedžētu savu mentālo veselību,” Ofēlija skaidro, kad jautāju viņai par to, kāda vieta draugiem ir viņas dzīvē.
Pirmkārt, ir depresijas puse, bezspēks, kurā mēdz pazust inerce satikties, piecelties no gultas, parūpēties par sevi, dzīvot – draugi to var atkal iešūpot ar savu klātbūtni vai kaut tikai uzrakstot. Otrkārt, ir šizofrēnijas puse, kurā Ofijai nepieciešama zemēšana un piesaiste atpakaļ realitātē, ko draudzības nodrošina.
“Depresijas zemākajā punktā man ir viens vai divi cilvēki, kam esmu pieķērusies, kam regulāri rakstu un ar ko mēģinu satikties. Tiem cilvēkiem es atklājos un no viņiem arī sagaidu kaut kādu atbalstu, bet viss pārējais ir ļoti virspusēji,” viņa saka, un es saprotoši māju ar galvu. Es neesmu viens no tiem diviem cilvēkiem, līdz ar to rēķinos, ka mūsu attiecības būs diezgan viļņveidīgas. Kontakts brīžiem pazūd.
“Runāt ir sarežģīti, atrast enerģiju, lai otram uzrakstītu, ir sarežģīti, atcerēties, ka tur ārā ir cilvēki, ar kuriem varētu runāt, ir sarežģīti. Pārsvarā es nemaz nenonāku līdz tai domai, ka es varētu kādam aizrakstīt, ar kādu parunāt, jo es esmu tik ļoti ietinusies savā depresijā, ka man nav kapacitātes vēl arī domāt par saziņu,” Ofija stāsta, bet tas ir tikai pirmais šķērslis ceļā uz komunikāciju.
Ja viņai tomēr ienāk prātā, ka varētu kādam aizrakstīt, tad rodas bailes, ka otra puse negribēs runāt, būs aizņemta, un viņa to izjutīs kā personīgu atraidījumu. Viņai bail arī no kontrasta, kāds rodas, runājot ar cilvēku, kam “viss iet riktīgi uz augšu” – piemēram, mani. Un no jautājuma “kā tev iet?”, jo tad būs jāstāsta par to, kas ar viņu notiek, un tas savukārt liek paskatīties acīs realitātei veidos, kas šķiet ļoti biedējoši. Īpaši, ja tas jādara atkārtoti, ar vairākiem cilvēkiem pēc kārtas. Tāpēc grupu čatus uzturēt ir daudz vieglāk nekā individuālu komunikāciju.
Ofijai ir tādi draugi, ar kuriem viņa ikdienā apmainās ar mīļām muļķībām un dažreiz aiziet pasēdēt uz bāru. Un tad ir tādi draugi kā es, ar kuriem sanāk tikties retāk. Savstarpējā izpratne un kopīgā vēsture ir dziļāka, bet enerģijas ilgtermiņā uzturēt tādas attiecības ir maz, ja vien neesi viens no pašiem tuvākajiem cilvēkiem viņas dzīvē. Nosūtītās ziņas reizēm paliks neatbildētas, tevis organizētos pasākumos drauga seja neparādīsies, bet satiekoties joprojām jutīsi – draudzība ir.
Kā palīdzēt draugam, kuram ir depresija?
1. Nepamet draugu vienu
Pat tad, ja komunikācijas trūkuma dēļ šķiet, ka otram cilvēkam neesi vajadzīgs, noteikti nevajadzētu pārstāt sarunāties vai pārtraukt kontaktu, īpaši, ja nezini, vai draugam ir pieeja citiem resursiem.
Ja draugs pie tevis griežas ar kaut ko tādu, ko tu nespēj risināt, piemēram, atklāj, ka viņš ir sācis darīt sev pāri vai ka viņam ir bīstamas domas par darīšanu pāri sev vai citiem, tajā brīdī ieteikt konsultēties ar psihologu, psihiatru, parunāt ar tuvākajiem ģimenes locekļiem ir ne tikai normāli, bet pat ļoti vajadzīgi. Nevajag mēģināt ar visu tikt galā pašam un potenciāli radīt vēl lielākas problēmas.
Ja tev vai taviem tuvajiem nepieciešama palīdzība, vērsies krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes” (bezmaksas diennakts krīzes tālrunis 67222922 vai 27722292) vai izmanto jebkuru citu no šeit minētajiem resursiem.
Ir ļoti svarīgi saprast, ka tu nevari profesionāli palīdzēt cilvēkam ar depresiju. Tu vari būt draugs cilvēkam ar depresiju, bet tavam draugam vienmēr vajadzēs ārsta palīdzību. Visātrākais ceļš uz izdegšanu un attiecību sabojāšanu ir iedomāties, ka vari būt sava drauga terapeits. Šis ceļš pirms vairākiem gadiem arī mani pašu noveda līdz gandrīz desmit kilogramiem zaudēta svara un nomierinošām zālēm.
Tomēr arī tad, ja esi draugu informējis par veidiem, kā saņemt profesionālu palīdzību, pēkšņi nozust nav laba ideja. Dažreiz paiet labs laiks, līdz cilvēks atrod īsto profesionāli, pie kura iet, un reizēm cilvēki, kuriem būtu mums jāpalīdz (piemēram, ģimene), visu padara vēl tikai sliktāku. Dažreiz pietrūkst drosmes vai spēka turpināt meklēt ceļu ārā no savas galvas. Dažreiz vienkārši nav naudas. Tu vari būt svarīgs atbalsts visās šajās situācijās, kamēr vien tev tam ir pacietība un enerģija.
2. Parūpējies par sevi, lai parūpētos par otru
Tava ilgtermiņa labsajūta jūsu attiecībās ir ārkārtīgi svarīga. Draudzība, kas tevi tikai izsmeļ, nāks par sliktu ne tikai tev, bet arī tavam draugam – nogurumā tu vari vieglāk sadusmoties, būt neiejūtīgāks, palikt indīgs vai pasīvi agresīvs.
Pat tad, ja nevērsīsi savu nogurumu pret draugu, redzēdams tavas skumjas un bezspēku, draugs var sākt justies kā nasta, sākt no tevis izvairīties vai pat mēģināt sevi sodīt par to, ko tev “nodara”, – pārstāt meklēt palīdzību, darīt sev pāri, darboties pāri saviem spēkiem un sevi izsmelt.
Dažos gadījumos viņš var mēģināt sodīt arī tevi – bārstīties ar pārmetumiem, apzināti pārtraukt kontaktu, draudēt ar pašdestrukciju. Tā viņš var mēģināt panākt to, ka tu viņu pamet, jo ir to piedzīvojis pagātnē, vai tieši otrādi – neapzināti tevi “pārbaudīt”, lai pārliecinātos, ka pat, viņaprāt, briesmīgākās lietas, ko viņš var izdarīt, tevi neaizbiedēs.
Ja nebūsi noguris un jutīsies labi, šādu situāciju būs daudz mazāk. Noteikti mierīgi informē draugu, ja kaut kas no viņa sacītā vai darītā ir tevi sāpinājis, uztraucis vai iztukšojis, bet par sevis mierināšanu uzņemies atbildību pats – iespējams, ka draugam nepietiks resursu, lai par tevi rūpētos. Ja jūties dziļi ievainots, meklē palīdzību pie kāda cita drauga vai profesionāļa.
Dažreiz parūpēšanās par sevi nozīmēs, ka šajā konkrētajā depresijas epizodē tu tomēr nevari būt otram blakus – tev tam vairs nav spēka, īpaši, ja jau ilgstoši esi bijis tas plecs, uz kura balstīties. Bet ir ļoti svarīgi paskaidrot, kas notiek, noteikti nevajag vienkārši nozust. Vari teikt: ”Piedod, man šobrīd pašam ir ļoti grūti, un es uz kādu brīdi atkāpšos.”
3. Draudzībai un draugam piemērotas nodarbes
“Ir jāsaprot, kāda tipa draudzība tā ir un kas ir tas, kas to tur kopā. Ir jāatrod tās lietas, ko tu vari darīt, bet tas otrs cilvēks, visticamāk, šobrīd nevar, kas balstītas pašā draudzībā,” Ofija skaidro.
Ja līdz šim esat kopīgi nodarbojušies ar kādu hobiju, vari aicināt draugu tev pievienoties tajā nodarbē. Ja esat kāda seriāla vai grāmatu fani, vari sūtīt atsauces uz to, kas jums abiem ir pazīstams. Ja līdz šim čatā apmainījāties ar mīlīgiem kaķu gifiem, tad sameklē jaunus un sūti tik prom.
Nav tā, ka nevajag mēģināt runāt par dziļām, personīgām tēmām, ja tas iepriekš nav darīts, bet tas noteikti nav vienīgais veids, kā otram palīdzēt, un reizēm tas būs nepareizais veids, ja jums līdz šim tādu sarunu nav bijis. Ne vienmēr vajag būt sava drauga dziļo sarunu biedram, lai jums būtu laba draudzība.
Iespējams arī, ka kaut kas iepriekšējā komunikācijas veidā tomēr būs jāmaina. Ir jāizvērtē, kādi pasākumi tavam draugam šobrīd vairs nav piemēroti, un jāatrod tiem aizstājēji. Piemēram, Ofēlijai ir grūti apmeklēt koncertus vai kino laikā, kad ir daudz trauksmes, – tādos brīžos prātīgāk ir piedāvāt pastaigu vai kopīgi padzert tēju. Tai pat laikā var būt posmi, kad 1:1 tikšanās būs pārāk intensīvas un labāk ir tikties grupā. Dažreiz būs jāizvairās no pasākumiem, kuros tiek lietots alkohols vai kuri notiek skaļā, haotiskā vidē.
“Diemžēl tā ir lieta, kas man pašai ir jāsaprot un jāpasaka, un jūs to īsti nevarat zināt,” Ofēlija atzīst. Nav jāmēģina uzminēt, kas tieši draugam šobrīd nebūs piemērots – to var vienkārši pajautāt. “Bet jāatceras, ka tas, ka es noraidu tēju, nenozīmē, ka atraidu visus uzaicinājumus tikties.”
4. Nepalielini mentālo slogu
Tas ir tikai tavā galvā. Izej pastaigāties! Vai tu veselīgi ēd?
Neapšaubāmi, kad cilvēks ir depresijā, tas viss ir viņa galvā – kur tad vēl tas varētu būt? Noteikti nevajag mēģināt norakstīt depresiju kā kaut ko viegli pārvaramu un izlabojamu ar fiziskām aktivitātēm vai labu pārtiku vien. Nevajag uzsvērt, ka citiem ir sliktāk.
“Ar tiem labi domātajiem padomiem ir jāsaprot, ka bieži vien depresijas laikā cilvēks to nevar izdarīt vai nevar viens. Piemēram, sūtīt draugu vienu pastaigāties tad, kad viņš ir bezspēcīgs, vai sākt gruzīt cilvēkam smadzenes par visu to, ko ir paredzēts darīt un ko cilvēks ļoti iespējams tajā brīdī nespēj, galīgi nav laba ideja,” Ofija uzsver.
Tādi komentāri rada ļoti lielu vainas sajūtu – it kā cilvēks pats būtu izraisījis, paildzina vai padziļina savu depresiju. Bet neviens negrib būt slims, un bieži vien cilvēks, kuram ir depresija, jau pats jūtas par to daudz vainīgāks, nekā jebkurš cits viņu spēj padarīt.
“Tad drīzāk ir jāsaka nevis “ej ārā pastaigāties” bet “varbūt mēs varam kopā iziet pastaigāties?”,” Ofēlija piedāvā.
Vari (ar viņa atļauju) sagatavot un nogādāt draugam kādu veselīgu našķi vai aicināt kopīgi aiziet pavingrot parkā. Šādas aktivitātes noteikti var īstermiņā palīdzēt un atvieglot mentālo nastu, kas draugam jānes, bet jāatceras arī, ka tas tā nebūs vienmēr un ilgtermiņā draugam joprojām vajadzēs nopietnu speciālista palīdzību un, iespējams, arī medikamentus.
Un ko darīt, ja draugs atsaka vai neatbild? “Tajā brīdī, kad ir ļoti slikti, ir daudz vairāk jāpiedomā arī pie valodas. Jāsaprot, ka būs kaut kādas lietas, ko parasti var saprast, bet mentālo nekārtību dziļumos kaut kādi vārdi un frāzes var būt daudz sāpīgākas nekā domāts,” Ofija atgādina.
Man pašai aizrādījums piedomāt pie vārdiem, ko izmantoju, izraisa diezgan asu iekšējo pretreakciju, jo es taču nebiju domājusi neko sliktu, bet jāatceras, ka arī draugs nevēlas tevi sāpināt vai aizkaitināt. Viņa reakcija uz to, ko tu saki, ir emocija, nevis lēmums, un tieši visgrūtākajā laikā ar tādām emocijām tikt galā iekšēji būs ļoti smagi. Neprasi no drauga to, ko viņš tobrīd nespēj izdarīt!
5. Iedrošini un atbalsti drauga ārstēšanās ceļu
Tas, ka draugam nav laika un spēka rūpēties par jūsu draudzību, nenozīmē, ka viņš ir nevarīgs. Jautājums ir par prioritātēm un resursu sadali. Jo mazāk resursu un enerģijas, jo vairāk draugam ir jākoncentrējas uz parūpēšanos par sevi un viss cits jānoliek malā. Tas sākas ar vienkāršu palikšanu dzīvam, savu medikamentu iedzeršanu, paēšanu, izgulēšanos, strādāšanu, lai nepaliktu bez līdzekļiem. Tie visi ir mazi varoņdarbi, ko tavs draugs izdara katru dienu – arī dienās, kad nav spēka ar tevi parunāt.
Novērtē un atbalsti to, lai draugs galvenokārt parūpētos par sevi. Kopā ar viņu svini katru mazo un lielo soli, ar ko viņš lepojas – vai tā būtu izkāpšana no gultas un ieiešana dušā vai darba vietas maiņa uz tādu, kas vairāk piemērota viņa vajadzībām.
Jo tālāk savā ārstniecības ceļā tavs draugs būs ticis, jo labāk viņš pats zinās, kas viņam palīdzēs, – uzticies viņa zināšanām. Atbalsti viņa izvēlētās terapijas metodes, priecājies par jaunu un efektīvu medikamentu atrašanu un atceries, ka tavs draugs labprāt ar tevi atkal satiksies, kad tam pietiks enerģijas.
Balanss attiecībās: kā izbēgt no sajūtas, ka ieguldās tikai cilvēks, kuram nav depresijas?
Šajā sarunā pieminam ļoti daudz lietu, ko var darīt cilvēks, kam nav depresijas. Pie kā piedomāt, ko neaizmirst, ko labāk nedarīt. Sanāk tāds diezgan pamatīgs “prasību” saraksts, pat tad, ja viena no “prasībām” ir – parūpējies par sevi. Pats. Un ko tad otrs?
“Ja es neesmu spējīga paēst, tad, piedod, man nav arī spēka uzturēt draudzības. Es varu no visas sirds mēģināt, bet, kad esi depresijā, tas ir milzīgs bezspēks. Jau vienkāršas lietas izdarīt ir grūti, kur nu vēl kaut ko organizēt vai pat atbildēt uz ziņām un ierasties uz pasākumu,” Ofēlija atgādina.
Protams, būs labas dienas vai pat nedēļas, kad draudzība funkcionēs normāli. Bet pēc vairāku gadu pieredzes man gribas būt godīgai un teikt, ka no tās balansa trūkuma sajūtas nevar izbēgt. Tev kā veselam cilvēkam kopumā vienmēr būs vairāk enerģijas nekā tavam draugam. Brīžiem tas var izraisīt pārslodzi vai sarūgtinājumu.
To just ir pilnīgi normāli un saprotami. Sarūgtinājums rodas no tā, ka gribi šo cilvēku satikt, būt ar viņu kopā, un tas nav nekas slikts. Tādu emociju ir svarīgi no sevis dabūt ārā, piemēram, pasūdzoties kādam citam draugam vai tieši tādā formā arī paskaidrojot draugam, kas depresijas dēļ tev neatbild vai nav ieradies uz pasākumu.
“Tu vēl arvien vari just visu to, ko tu jūti, tev vienkārši arī jāsaprot notikušā iemesli. Īsti nav jēgas tagad brukt tam cilvēkam virsū, jo viņš nav spējis savādāk,” skaidro Ofija.
Nav tā, ka no tava drauga vispār neko nedrīkst gaidīt vai pieprasīt. Iepriekš pateikt, ka neieradīsies uz pasākumu, būtu ļoti palīdzoši. Arī atvainošanās būtu lieliska. Absolūti nav nepieciešams, lai draugs detaļās izskaidrotu, kas tieši notiek, kā viņš jūtas, bet būtu noderīgi laiku pa laikam padot ziņu: “Esmu dzīvs, bet jūtos slikti. Spēju to un nespēju šito.”
“Cilvēkam ar depresiju vajag paskaidrot citiem, kas notiek, jo citādāk neviens neuzminēs,” Ofija atgādina.
“Es cenšos pateikt, ka es šobrīd esmu depresijā, bet šis nav par tevi. Tas nav par to, ka mēs esam sakašķējušies vai ka mēs nevaram, bet par to, ka es nevaru. Un nevis ar tevi, bet vispār nevaru. Un, būsim godīgi, dažreiz tas nozīmē, ka es nevaru ar tevi, bet tas nav dēļ kaut kā tāda, ko tu esi izdarījis.”
Un, galu galā, ir pavisam normāli arī uz kādu brīdi pārstāt censties, ja tev tam vairs nav enerģijas. Tas nenozīmē, ka jums oficiāli jāšķiras un jūs nekad vairs netiksieties – nevajag ieslīgt tādās galējībās. Atpūties, pagaidi, ievelc elpu. Ja atkal rodas vēlme kaut ko organizēt, dari to un skaties, kā jūties. Ir normāli ļaut draudzībai uz laiku izdzist un tad atkal iedegties.
