Bailes no sievišķības

Foto: Andrejs Vīksna

Sveiki, mani sauc Dace, man ir 27 gadi, un pirms divām nedēļām es pirmo reizi mūžā pati nopirku lūpukrāsu.

Manā pasaulē sievišķība vienmēr ir bijusi tāda “cacu lieta” – un “caca” vienmēr ir bijis lamuvārds. Nemācēšu teikt, kas šo ideju manā prātā iedēstīja, taču visnotaļ agri man sāka šķebināt rozā krāsa, spīguļi, papēži un kosmētika (izņemot melnu acu zīmuli).Es gribēju būt emo. Nokrāsoju sarkanus matus. Visu cauru gadu nēsāju saplēstas kedas, vēlāk tiku pie kerzām. Ap šo laiku riebums pret visu tradicionāli sievišķīgo jau bija tā iesēdies, ka es nicināju arī meitenes, kas atļāvās sevi kopt. Man viņas šķita seklas un ārišķīgas. Lūpukrāsa (vai manā laikā – ķepīgs spīdums) bija iedomības un uzpūsta pārākuma pazīme. Augsti papēži un mazas rokassomiņas bija prasta izrādīšanās.

“Manā pasaulē sievišķība vienmēr ir bijusi tāda “cacu lieta” – un “caca” vienmēr ir bijis lamuvārds.” Foto: Lote Lārmane | pērc Daces kastaņu svārkus šeit

Pēc vairākiem gadiem, kad pusaudzības kategoriskums bija mazinājies, kerzas novalkātas un skapī parādījušās arī kleitas, es sajutu ķecerīgu vēlmi mācēt krāsoties. Mācēt staigāt papēžos. Mācēt ieveidot matus. Taču man jau bija pāri 20 un kauns. Meitenēm apkārt tas viss šķita nākam tik viegli – lietot skropstu tušas, lūpu krāsas, matu putas, nagu lakas un vēl visādus nieciņus un štruntiņus, kam es pat nezināju nosaukumu. Un, godīgi sakot, man vienkārši bija bail. Kad uz jautājumu par to, kā lai savāc manu matu ērkuli, friziere īsi ieminējās kaut ko par “eļļiņām”, es saprotoši māju ar galvu, lai arī man nebija ne jausmas, ko tas vispār nozīmē. Tāpēc es atmetu ar roku. Samierinājos, ka šī skaistā, mirdzošā pasaule būs man mūžam slēgta, jo es pavisam vienkārši esmu nokavējusi – un man bija bail atzīt, ka pieauguša cilvēka vecumā nemāku kaut ko tik pašsaprotamu.

Terapija un Anna

Apguvusi dramaturģiju un iemīlējusi grimu, Anna nesen mūsu visu dzīvēs ieviesa pucēšanos un tematiskās ballītes. Foto: Andrejs Vīksna

Tad vēl pēc kāda laika es uzsāku terapiju un ievācos kopā ar Annu. Šo abu notikumu kombinācija, dramatiski sakot, izrādījās liktenīga. Terapija man iemācīja mīlēt sevi un vairs neuztvert citu cilvēku skaistumu kā personīgu uzbrukumu. Anna, savukārt, man iemācīja, ko darīt ar šo jaunatrasto sevis mīlestību.

Viņa mani uzkrāsoja, apbēra ar gliteriem un, kad pārrados mājās ar svaigi nopirktām blūzēm un gariem svārkiem, smējās, ka ir mani samaitājusi. Es smaidīju un pēkšņi jutos brīva. Tagad man ir micerālais ūdens, pieraksts pie manikīra un mazākas bailes no neizdošanās. Es joprojām krāsoju pāri lūpu līnijai un reizēm iebakstu sev acī ar skropstu tušu. Joprojām veikalā apjūku, jo neprotu kombinēt apģērbu. Nezinu, kur var nopirkt somu, kur meklēt apavus un kā izvēlēties lūpukrāsu. Bet zinu, kam paprasīt padomu. Un saprotu, ka tā es nekļūstu mazāk es.

Reizēm tā kedainā pusaudze manī nicīgi vīpsnā. Lai jau vīpsnā. Man žēl, ka tolaik viņai blakus nebija tādas Annas.

Bailes no sievišķības

One thought on “Bailes no sievišķības

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Scroll to top